Vientulības haute couture
21.10.2010
Ja veltāt pusotru stundu no savas dārgās dzīves tumšai kinozālei, tur pavadītajam laikam jābūt tā vērtam. Šāds ir filmas „Vientuļais vīrs” scenārija autora, režisora, producenta un finansētāja Toma Forda radošais uzstādījums.
Viņš ir amerikāņu augstās modes dizaineris, kurš kļuva leģendārs ar to, ka palīdzēja izglābt Gucci namu no bankrota, atgūt tā labo slavu, bet nu pievērsies savai vīriešu apģērbu līnijai un smaržām, kā arī jaunajai kaislībai – kino. Kaislībai, kurā nozīmīga loma atbildes meklējumiem uz jautājumu, kāpēc ar to vispār nodarboties, ko vēlas pateikt pasaulei, ne vienkārši izpausties filmēšanas laukumā. 14 godalgas un 24 nominācijas, tostarp arī „Oskara” balvai, apliecina, ka kinodarbs neapšaubāmi bijis tapšanas vērts. Tajā atklājas tā slavas apmirdzētā radītāja dzīves daļa, kura nekad agrāk nav tikusi izlikta apskatei. Lietpratīgi ievītas pat maskētas bērnības atmiņu un zudušu attiecību epizodes.
Sešdesmitajos gados jēdziens „vientuļais vīrietis”, ja to pavadīja daiļrunīga uzacu kustība, bija saprotams jebkuram amerikānim un tika izmantots, lai apzīmētu gejus. Losandželosa, 1962. gads. Čerkstoša radio ziņās vēsta par to, ka tuvojas Karību krīze. Noslēgtais, drūmais britu profesors Džordžs Falkoners (Kolins Fērts) universitātē lasa lekcijas par Haksliju un… nolēmis padarīt sev galu, jo sērās pēc piepeši mirušā mīļotā vīrieša Džima vairs nespēj saskatīt jēgu turpmākajai dzīvei. Uzturēšanās homofobajā Amerikā nu viņam kļuvusi vienkārši neizturama. Astoņu mēnešu laikā pēc traģiskā zaudējuma dvēseles sāpes ne nieka nav rimušās; viņš nolemj mūža pēdējo dienu pavadīt pavisam citādi nekā visas iepriekšējās.
Brūkošās pasaules izjūtas pārņemts, Džordžs alkst rast mierinājumu senās draudzenes Čārlijas (Džūliana Mūra) sabiedrībā, kā arī mēnessgaismā kopā ar studentu Keniju ļaujas peldei Klusā okeāna tumšajos ūdeņos, mēģinot patverties apkārtnes valdzinājumā, lai no jauna uzmeklētu avotu dzīvotgribai.
Spožās debijas filmas varoņu vientulībā un skumji izteiksmīgajos skatienos ne uz brīdi nepavīd liekulība vai neīstums. Tā tiecas izcelt pašus personāžus, mazāk raizējoties par sižeta intrigas uzturēšanu. Sešdesmito gadu spožums un izsmalcinātība tiek demonstrēti ar tik hipnotisku perfekcionismu, ka nav iespējams ne uz mirkli novērsties no ekrāna. Ārkārtīgi skaists kadru un mūzikas juvelierdarbs, nevainojami elegants kino, kas sagādā estētisku baudījumu, kā arī iekaro ar saturiski dziļo stāstu.
Aizkadra balss filmas izskaņā: „Mani dzīvē piemeklējuši apskaidrības mirkļi, kad uz dažām sekundēm klusums pārmāc troksni, un es drīzāk jūtu nekā domāju. Viss iegūst kristālskaidras aprises un pasaule šķiet neticami svaiga. Nekad neesmu spējis šos mirkļus paildzināt. Pieķeros, bet tie pagaist tāpat kā pārējais. Es dzīvoju šo mirkļu gaidās. Tie atsauc mani atpakaļ tagadnē, un es apjaušu, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek.”
Filmas „Vientuļais vīrs” pamatā ir autobiogrāfisks Kristofera Išervuda romāns ar tādu pašu nosaukumu. Išervuda romāna „Ardievu, Berlīne” ekranizācija ir 1972. gada filma „Kabarē” ar Laizu Minelli galvenajā lomā.
