Iepazīstieties, Tarkovskis!
02.11.2009
Uzrakstīju komentāru par Antikristu, pieminēju Tarkovski un iedomājos, ka daudzi viņu nemaz nezin. Pieņemu, ka viens no iemesliem noteikti ir tas, ka Tarkovska filmogrāfija datējas no 50-ajiem gadiem līdz 80-o beigām. Pa vecu tā teikt. Kā arī tas, ka viņš pārstāv Krieviju un tā nu ir – patērētājiem mīļākas allaž būs Rietumu filmas. Es ar viņu „iepazinos” tikai pirms pāris gadiem. Iepazīšanos sāku ar filmu Stalker, kas tajā reizē mani tik ļoti „iegruzīja”, ka pārdomu sajūta pavadīja mani vēl pāris dienas. Neesmu droša pat, vai man tā filma uzreiz patika. Gan jau bija līdzīgi kā ar Antikristu – filmas laikā skaties un domā - režisors manāmi pārēdies antidepresantus.. bet tas izej no kinoteātra un saproti – bāc, bet patika. Un tad pavadi pāris dienas diskusijā pats ar sevi mēģinot saprast, kas tieši patika (jo filmā ir gana daudz šķietamas depresivitātes, nežēlības, slimu situāciju, lai fakts, ka patīk pašam šķistu mulsinošs).
Līdzīgi arī ar Tarkovski. Viņa filmas nav nežēlīgas un vardarbīgas, taču ir smagas, lēnas, bezkrāsainas un dīvainas. Tarkovskim ir raksturīgs izvairīties no liekas kadrēšanas un viņš viennozīmīgi neliek uzsvaru uz kadra parādīšanu no dažādiem leņķiem utt. Tā vietā viņš ievelk pusi filmas uz vienu kadru ar ko vēl vairāk palēlina filmu. Visu filmu dīdies, maini pozas, 4 x ej taisīt kakao ..Kāpēc tad vispār skatīties? Jo tēmas par ko viņš runā, kā runā un tas, kā viņš spēj sarunāties ar skatītāju zemapziņas līmenī ir kolosāli. Un vēl labu brīdi pēc filmas tā turēs savā noskaņas varā un liks novilkt to pašu veco labo – njāāā. Vakarā, kad gribas komēdiju, šis noteitki nederēs, bet kinoizglītībai viennozīmīgi vērtīgi!
