The Courageous Heart of Irena Sendler
12.01.2010
Irēnas Sendleres drosmīgā sirds (The Courageous Heart of Irena Sendler, 2009) ar Annu Pakvinu (Anna Paquin) titullomā ir filma par poļu sociālā dienesta darbinieci Irēnu Sendleri, kurai II Pasaules kara laikā nebija vienalga, kas notiek un kas notiks ar ebrejiem, īpaši ebreju bērniem.
2005. gadā Anna Miežkovska (Anna Mieszkowska) uzrakstīja Irēnas Sendleres biogrāfiju ar nosaukumu „Māte Holokausta bērniem” (The Mother of the Holocaust Children), pēc kuras režisors Džons Kents Harisons (John Kent Harrison) uzņēma filmu, starp citu, filmētu Rīgā.
Imre Kertēss grāmatā „Bezliktenis” apgalvo, ka pie ebreju genocīda patiesībā vainojama visa pasaule, ne tikai nacisti. Lielos vilcienos tā varētu arī būt, bet ne Irēnas Sendleres gadījumā. Ticība un mīlestība pret ebrejiem viņas izpildījumā varētu tikt uzlūkota par kaut ko līdzīgu tam, ko cilvēki parasti piedēvē Dievam. Žēlsirdība un drosme, ar kādu jaunā sieviete cīnās pret nacistu radīto naidu, nav nekā citādi izskaidrojama, kā vien sakot, ka reiz te ir viens reāls pierādījums tam, ka labais un ļaunais slēpjas pašos cilvēkos. Tikai cilvēkos. Lai arī no sākta gala pašiem cilvēkiem ir gribējies domāt, ka ļaunums un labums nāk no Dieva vai Sātana, tad tā ir tikai „norakstīšanās” bez cilvēciskās līdzatbildības. Irēna Sendlere atklāj, ka visu labo, kāds vien iedomājam, sevī iemieso cilvēks pats. Un vai nav vienalga, kādam Dievam vai kādam rituālam viņš pakļaujas, galvenais slēpjas dzīva cilvēka humānismā.
Filmas idejiskā līnija par jaunu sievieti, kura par spīti visam cenšas izglābt ebreju bērnus no nacistu važām, atgādina senseno motīvu par žurku ķērāju. Paradoksāli, ka Vācijā radies motīvs, savu pilnīgoto pakāpi sasniedz ainā, kad nacistu kareivji kā žurku ķērājs dzen ebreju bērnus pa ielu uz vilcienu vagoniem bez nekādām emocijām, bet Irēna ir Grēta, kura, sapratusi žurku ķērāja viltību, cenšas bērnus glābt.
Filma spēlē uz emocijām, sentimentalitāti, jo kas gan var būt skaistāks par izglābtiem bērniem un mīlestību uz kara fona. Tomēr jāteic, ka banāla filma noteikti nav, jo jātic 2007. gadā Nobela miera prēmiju saņēmušai sievietei, kurai dzīvē nācies piedzīvot kaut ko tik vienlīdz skaistu un briesmīgu. Režisors ir spējis atrast līdzsvaru starp sentimentāli raudulīgu gabalu un nopietni uztveramu dzīvesstāstu ar laimīgām beigām. Ne par velti galvenās lomas tēlotāja nominēta Zelta Globusam kā Labākā aktrise televīzijai domāto filmu kategorijā, bet pati filma nominēta Satellite Awards kā labākā televīzijai domātā filma.
Paralēlu stāstu filmā spēlē Jana Kaczmareka (Jan A. P. Kaczmarek) oriģinālmūzika. Komponists, kurš komponējis skaņu celiņus tādām filmām kā Meklējot Nekurzemi (Finding Neverland, 2002), Neuzticīgā (Unfaithful, 2002) un Vakars (Evening, 2007), nepieviļ arī šoreiz. Skaistas un smeldzīgas ir viņa kompozīcijas, turklāt, kas svarīgi, - ne par daudz, ne par maz. Tā ir mūzika, kas filmai patiešām piestāv. Nebūdama viegla un izklaidējoša, tā sasaucas ar filmas ideju par skaisto, bet ne to vieglāko Irēnas izvēlēto mērķi, kā pavēstīt pasaulei par bezbailīgu rīcību.
Latviešu auditorijai filma sasitoša varētu šķist divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, izmantotā vēsturiskā materiāla dēļ un, otrkārt, latviešu aktieru seju un Rīga skatu dēļ – interesanti pavērot, kā latvietis izskatās šādā filmā, turklāt neviltots prieks pārņem, kad redzi – jā, tā ir Rīga.
