The Imaginarium of Doctor Parnassus
15.01.2010
Vienmēr nedaudz dīvaini ir liecies, ka Dieva esamība ir tikusi apšaubīta visos iespējamos veidos ar Nīčes izteikumiem priekšgalā, bet nav dzirdēts, ka būtu apšaubīta velna eksistence. Terijs Giliams (Terry Gilliam) līdzīgā kārtā filmā Doktora Parnasa iedomu pasaule (The Imaginarium of Doctor Parnassus, 2009) nav šaubījies, ka pasaulē eksistē Velns, bet nav zināms, vai pastāv Dievs. Velns „bīda” lietas ar kārtējo Fausta transformāciju doktora Parnasa veidolā, bet Parnass liekas pārāk vājš, lai sevī ietvertu ideju par Dievu. Nojaušams vien tas, ka mūžīgā stāsta stāstītājs nav vienkāršs cilvēks, bet līdz padusēm paša radītajos pasaules dubļos iestidzis kāds sava veida demiurgs. Vai Dievs? Nezinu. Velns režisora skatījumā izdevies kā folkloristiskā nelabā krustojums ar Sātanu, jo viņš ir azartisks un kārs uz derībām un viņam piemīt tāda īpašība kā gudrība, kas folkloras velnam nav tipiska pazīme. Apmānīt viņu neizdodas pat bijušajam mūkam, kura uzdevums bijis ar stāsta palīdzību nodrošināt pasaules eksistenci.
Filma padodas kādam noteiktam izpratnes modelim vien tad, ja to skatās ar domu, ka redzamais ir doktora Parnasa skatījums uz lietām. Tādu iespēju pateicīgi piedāvā latviskotais filmas nosaukums, jo ne jau citu cilvēku iedomu pasaules modelēšana ir būtiskākā, bet gan tas, kā Parnass iedomājas pasauli esam. Cits skatījums uz filmas būtību skaidrību nevieš, jo filma šķiet nedaudz šizofrēniska, īpaši tās sākums, kurā nesaprotamā kārtā ievīta doma (bet varbūt tā nav) par sabiedrības dažādo slāņu spējām fantazēt vai sapņot... Bez tam sabiedrība tiek tēlota pamatā negatīvi, kā franču revolūcijas priekšvakarā – zemākie slāņi prasa tikai maizi, bet augstākie, nu, tie bagātie ar naudu neko laikam nav ieguvuši, jo vēlas arī fantazēt un iedomāties. Vai arī ar naudu ieguvuši to, ko varējuši, bet tik un tā nav laimīgi.
Nedaudz pavāja liekas Hīta Ledžera (Heath Ledger) tēla motivācija. Pamatā liekas, ka viņš ir diezgan statisks, iekšēji nemainīgs. Tomēr visu filmas attīstību virza viņa un ap viņu vītās spēles un noslēpumainības aura. Viņš ir tas, kurš Parnasu izvelk no perifērijas, proti, viņš ir kaut kas starp Parnasa ideālpasauli un velna azartiskumu, jo vienīgais spēj sacensties ar velnu viltībā. Tieši tāds palīgs dzērājdoktoram nepieciešams, bet tikai līdz tam brīdim, kamēr atklājas viņa patiesā daba. Toniju var uzskatīt arī par Parnasa meitas Valentīnas iniciācijas iemeslu – līdzīgi kā Džeinas Ostinas varonei Elizabetei tēvs iesaka nelaimīgi iemīlēties, lai izjustu pilnu komplektu emociju, arī Valentīna it kā iemīlas mistiskajā Tonijā, bet arī tas, liekas, notiek tikai iedomu pasaulē. Bez tam kaut kāda dīvaina sajūta pārņem, skatoties uz 16 gadīgas meitenes uzsvērto seksualitāti (tēvs viņu dēvē par Kārumiņu) un viņas fantāzijām par attiecībām ar vīrieti ap 30 un to īstenojumu. Neapšaubāmi nimfetes statuss viņai būt vispiemērotākais, bet kārtējo reizi jāsaka – fantāzijas pieļauj visu.
Aizrauj filmā gan tikai atsevišķas epizodes un ideju uzplaiksnījumi, piemēram, doktora nodēvēšana par Parnasu, kas pēc sengrieķu mītiem ir augsts kalns, kur dzīvojis Apollons un mūzas. Parnass līdz ar to rādās kā pamats, uz kura rodas māksla, skaistums un galu galā dzīvība. Un tādā gadījumā Valentīnai nemaz nav jābūt viņa meitai tīri fiziski. Viņa ir kā Parnasa radīts mākslas darbs, kuru visi iekāro (pat velns), bet dabūt tikai tas, kas par viņu cīnās ar visspēcīgāko pārliecību.
Jāsaka arī, ka režisors no defekta (ar to domājot H. Ledžera nāvi) izveidojis efektu – ideju par Tonija vizuālajām izmaiņām, ceļojot iedomu pasaulē. Vislabāk tas izdodas Džonijam Depam (Johnny Depp) – epizode ar viņa parādīšanos ir pirmā visas filmas garumā, kas sajūsmina. Tonijs, slēpjoties zem dažādām sejām ir kā norāde uz cilvēka nespēju pašam pateikt, kas viņš īsti ir, jo katrai situācijai piemēro savu masku.
Filmā „iegrimt” liek vēl divi iemesli – bagātīgais kultūras reminiscenču klāsts un Maikla un Džefa Dannu (Michael Danna, Jeff Danna) oriģinālmūzika. Interesanta ir aina ar diviem mīlētājiem un maitām, kas peld ūdenī – vai kaut ko tikpat līdzīgu Šarls Bodlērs neattēloja savā dzejolī „Maita”? Tonijs tiek prezentēts kā delartiskās komēdijas Pjero un Kapteiņa krustojums. Kapteinis ir mačo, tiek uzsvērta viņa seksuālā enerģija un spēja melot par visu, ko vien var iedomāties. Pjero savukārt ir piekrāptais un vienmēr atraidītais skumjais zēns, kuram ar realitāti ir visai pastarpinātas attiecības. Nozīmīgo filmas brīžu izspēle kalna virsotnē saskan ar ideju par Parnasu kā mītisku mākslas mājokli, bet diezgan tieši šīs ainas asociējas ar multfilmu Karalis Lauva, kurā arī līdzīga kalna līdzīgā virsotnē norisinājās lauvu ģimenei svarīgi notikumi.
Ja patīk ķimerēties kultūras reminiscencēs un nepatīk, ja filma „uzspiež” noteiktu viedokli vai ideju, tad šī filma ir noteikti jāredz. Vienīgā skaidrība, ko no tās var iegūt, – dzīvē nav ne pareizu, ne nepareizu izvēļu. Dzīve pati par sevi ir izvēle un neizvēlēties nav iespējams.
