Henry Poole is here
25.01.2010
Droši vien pats grūtākais ir saprast, kā jādzīvo. Skolā par to nemāca, citu cilvēku pieredze nelīdz. Atliek vien ķepuroties pašam, meklējot pamatus savai dzīvei. Bet ko darīt cilvēkam, ja viņa vienīgais pamats ir bijis apziņa, ka viņš dzīvo, bet tagad ir to grib viņam atņemt? Par to vēsta Marka Pellingtona (Mark Pellington) filma Henry Poole is here (2008) ar Lūku Vilsonu (Luke Wilson) Henrija Pūla lomā.
Henrija Pūla dzīve apstājusies vēl nemaz nesākoties. Bērnības trauma – vecāku šķiršanās – viņā ir apturējusi dzīvesprieku, dzīvotgribu un vispār mīlestību pret dzīvi. Tomēr retas slimības konstatācija ir vēl kaut kas traģiskāks. Henrijs nomirs, nemaz nesapratis, kādēļ ir dzīvojis. Tādēļ viņš veic ceļojumu atpakaļ pagātnē, proti, nopērk sev „mirstamo” māju rajonā, kur pavadījis savu traumatisko bērnību. Un vieta, kura atmiņās saglabāta kā ne visai patīkama, iegūst burtiski otrreizējas dzimšanas norises vietu. Budismā to droši vien dēvētu par unikālu reinkarnāciju, ko piedzīvo Henrijs. Būdams absolūti noslēdzies pret cilvēkiem un pasauli, viņš ir tas, kuru piemeklē brīnums – viņam tiek dota otra iespēja dzīvot.
Neparastie notikumu sākas brīdī, kad Henrija kaimiņiene uz Henrija mājas sienas ierauga Jēzus attēlu. Henrijam tas ir tikai rūsas pleķis, bet Esperanza (Adriana Barraza) ir pārliecināta par to, ko redz, jo viņa tic brīnumiem un Dievam. Nu Henrijs vairs nekādi nevar palikt viens pats ar nāvi. Brīnumaino parādību nāk aplūkot cilvēki, kas tic rūsas pleķa svētumam.
Filma pamatā ir ideja par ticību cilvēkiem, dzīvei un varbūt arī Dievam. Attēls uz sienas, ko daudzi uzlūko par Jēzus seju, ne reizes netiek parādīts skaidri. Viss atkarīgs no pašu skatītāju ticības redzamajam. Nekas autoritatīvs netiek uzspiests. Vieglums, ar kādu filma palēnām attīstās ir neizskaidrojams. Spilgtā saules gaisma, kas dominē, rada sajūtu, ka Henrijs atrodas ārpus reālās pasaules, varbūt viņš sapņo. Bez tam paradoksāli ir tas, ka filma liekas klusa, proti, klusums tajā ir kā griezīga apjausmas izjūta. Varbūt tādā veidā patiesībā darbojas beļģu dramaturga Morisa Māterlinka 20. gadsimta sākumā paustā doma par daiļrunīgo klusumu? Paradoksāls šis klusums šķiet tādēļ, ka filmā skan brīnišķīga mūzika dažādu mūziķu izpildījumā (mūzikas rakstura dažādībā īpaši izceļas Golden Gate dziesma All roads lead home).
Filma nav reliģiska. Tā ir dzīvesgudra. Pārsteigumi, ko sagādā parasta ikdiena ir līdzvērtīgi tam brīnumam, ko grib parādīt režisors. Un šī Jēzus seja nav nemaz tik svarīga kā objekts. Drīzāk tā ir līdzeklis, lai pateiktu kaut ko vairāk. Režijas paņēmiens, kad ikviens skatītājs ir Jēzus, kas skatās un Henrija pārdzīvojumiem un nespēju sākt dzīvot, pasaka to, ka vientulība un vienatne nelīdzēs tik galā ar problēmām. Katrā cilvēkā slēpjas daļa Jēzus vai dievišķās dziedināšanas dzirksts. Un Henriju dziedina ne tik daudz kaut kāds mistisks brīnums, cik cilvēki – Esperanza ar savu dzīvesprieku un pārliecību, Dauna (Radha Mitchell) ar mīlestību un cerību, ka ir iespējams izveidot attiecības, kas nesagraus kāda pasauli, un mazā Millija (Morgan Lily), kas ir kā Henrija atspulgs. Arī viņš bērnība traģiski pārdzīvoja vecāku šķiršanos, tāpat to dara Millija, tikai viņa ir vēl mazāka un trauslāka, viss, kas notiek, viņu skar daudz spēcīgāk. Henrijs saprot, ka pasaulē ir vēl kāds, kas jūtas tāpat kā viņš, un ka no viņa ir atkarīga šī mazā cilvēka turpmākā pašsajūta.
Bailes no nāves spēj paralizēt. Henrijam tiek atgādināts, ka nevajag sevi paralizēt par ātru. Agri vai vēlu, bet visi cilvēki mirst, tāpēc jau nevajag sevi aprakt dzīvu. Šo filmu droši var uzskatīt par potenciālu smart kolekcijas papildinājumu (žēl, ka tas vēl nav izdarīts). Ne velti filmā tiek citēts amerikāņu valodnieks Noems Čomskis (Noem Chomsky). Viss sākotnēji reliģiskais un mistiskais patiesībā ir atkarīgs no cilvēka domāšanas un slēpjas valodā. Ir taču atšķirība starp teikumiem Es biju šeit un Es esmu šeit? Henrijs zina, ka ir.
