Ceļš

Ceļš

/ sinepe / 09.02.2010

Šķiet, ka atkal kāds amerikānis ir pieteicies glābt pasauli. Tikai šoreiz ne gluži Brūsa Vilisa stilā, drīzāk klusi un intelektuāli, ar ļoti dziļdomīgu darbu, kurā paustās idejas ir noformētas ar apskaužamu skaidrību. Vēlāk no šī darba radās attiecīgā filma. Runa ir par Kormaka Makkartija romānu „Ceļš” un tāda paša nosaukuma Džona Hilkona režisētu filmu, kas būtībā ir zinātniskās fantastikas žanrā ieturēta distopija (jā, pretēja utopijai, kur visiem ir labi): neskaidru apstākļu vadīta, zeme nolemj, ka jāveic apokalipse, pēc kuras nepārtraukti līs, nebūs saules, valdīs aukstums un nomirs viss, izņemot dažus cilvēkus. Nekas, ka romānā viss ir daudz sarežģītāk un pasaule krāsota, lai cik tas paradoksāli nebūtu, vizuāli daudz pārliecinošāk, jo visapkārt varoņiem esot kaut kas līdzīgs smogam (atmosfēra ir samaitājusies), toties rakstu darbā ir pārstāvēta arī nedaudz populistiskāka ideja, kas saistīta ar nu jau banālo vides aizsardzību un cilvēku atbildību dabas priekšā. Vismaz tā šo romānu uztver lielākā daļa ASV lasītāju.

Filma „Ceļš” specializējas nedaudz šaurākā dramatisko problēmu lokā – tajā ne tikai nav smoga, bet ir arī daudz koku un augu, kā arī tā galvenokārt ir par cilvēkiem un ne tik daudz par videi nodarīto. Cilvēks ir vides ķīlnieks, taču viņa galvenās problēmas tik un tā ir tie citi cilvēki, tāpēc „The Road” pašlaik, atmiņu īpaši nepiepūlot, atsauc atmiņā tādus „zinātniskās fantastikas” darbus kā filmu „Migla” un romānu „Mušu pavēlnieks” – piekrītiet, ka tajos ir gluži viena tipa situācija, kad neliela, likteņa izlases kārtā atsijāta cilvēku grupiņa attopas samērā slēgtā, nepārvaramā telpā un nu ir spiesta izdzīvot. Šķiet, ka visu sarežģī izdzīvošanai nepieciešamo resursu ierobežotais daudzums. Kas sākas? Lai gan mūsdienu biologi sākuši lēnām, bet droši smieties par jēdzienu „cilvēku daba”, tomēr pati melnākā un indīgākā tās daļa / kaitīgākā substance sāk līt pāri malām, upurējot sava egoistiskā ķermeņa un dvēselītes dēļ citus – valdonīgākie sāk valdīt, kā to izdarīja viens no sīčiem „Mušu pavēlniekā”, attīstot īstu fašismu uz noslēgtas salas, vai arī rodas apbrīnojami stūrgalvīga pūļa patvaļa kā „Miglā”, kur no visiem briesmoņu un miglas ielenktajiem uzvarēja aunu vairākums. Abās cilvēku ļaunums izpaužas pēc pārciestām kataklizmām vai briesmām. Domāju, ka filma „The Road” piedāvā vēl vienu iespēju tam, kā notikumi pēc pārsteidzoša stresa risinātos, un tas ir metaforiski - medību, praktiski - aprīšanas, sociāli - kanibālisma principi nelielas cilvēku grupas ietvaros. Jo kā gan tas būtu, ja daži no mums paliktu kopā ar visdažādākā ētiskā līmeņa citiem, mūsu rīcībā būtu tikai kaila, neauglīga zeme, bads un aukstums, milzīgas teritorijas, lai varētu pārvietoties, bet neko vairāk un tikai ar kājām..? Domāju, ka kanibālisma un iekšējās ētikas sadursme filmā ir attēlota pietiekami spilgti, lai skatītājs identificētos ar „labajiem”, kuri ne tikai ir galvenie varoņi – ceļojošie Tēvs un Dēls, bet arī cilvēki ar nogrieztajiem īkšķiem – ievērojiet viņus, jo tie ir dzīvi palikušie, kas gatavi griezt daļas no sevis, barot ar tām savus bērnus, taču nepiekrīt iesaistīties medībās (cik ironiski, ka rodas asociācijas ar Saw IV sākumu, kur varoņi, izdzīvošanas spēlē iesaistīti, spiesti griezt sev nost, taču acīmredzot tikai savas dzīvības dēļ). Vēl „labie” mēdz zagt un šmaukties, kā to izdarīja melnādainais vīrietis, nozogot no tēva & dēla (pārlieku smagos!) ratiņus ar pārtiku, viņi arī ir tik ļoti baiļu pārpilni, ka sāks šaudīties, aizsargājot sevi. Līdz tādam stāvoklim tos ir noveduši dzīvi palikušie, kam ētisko „sāpju slieksnis” ir zemāks par bada sajūtām. Šķiet, ka tieši šeit atrodas filmas galvenais katarses avots.

Jāatzīstas, ka sākumā radās asociācijas ar Džeka Keruaka slaveno romānu „Ceļā”, kurā galvenie varoņi veic baudas pilnu ceļojumu, pārvarot dažādas absurdas joku situācijas un nedomājot par rītdienu. Un tā jau izskatās pēc rūgtas ironijas, ka filma „Ceļš” piedāvā pilnīgi apgrieztu pasauli: tēvs un dēls tiešām dodas ceļojumā, taču tas ir baiļu un rūpju pilns, visvairāk tiek domāts tieši par rītdienu – vai tā varētu atnest ko labu (ēdamu) un vai ir vērts apstāties/doties tālāk... Šķiet, ka abus darbus vieno tikai tas, ka varoņi dodas pretī jaunam sākumam/beigām, kā jau katrā dzīvē pieklājas. Un ir skaidrs, ka „The Road” rāda cilvēces paliekas, kas vairs negaida savu Godo, kā tas atklājas tēva sarunā ar pēkšņi satikto pusmirušo vecīti (man tikai izlikās vai arī viņš sevi nodēvēja par Īlaiju?). Varbūt tas viss īstenībā ir stāsts par zēnu, kurš sāks jaunu ceļu un būs pamats pavisam citai civilizācijai?