Rūdolfa mantojums
27.01.2010
Nu, ko, mīļie latvieši! Beidzot kāds ir izdarījis to, ko sen jau vajadzēja – meistarīgi pasmējies par šo un to latvisku un latviešiem tipisku. Jāņa Streiča jaunā filma „Rūdolfa mantojums” nenoliedzami ir Latvijas kino telpā viens no labākajiem notikumiem. Humors, muzikalitāte, nedaudz sentimenta – viss, kas vajadzīgs, lai filma „garšotu” kā labs sarkanvīns.
Vecais, labais Blaumaņu Rūdis ar savu biogrāfiju vien būtu ekranizēšanas vērts objekts, bet viņa daiļrade ir vēl kaut kas pavisam cits. Savā laikā ne pārāk iecienītais autors, mūsdienās ir kļuvis par vienu no iecienītākajiem – ne velti cilvēki ir ar mieru katru gadu ap Jāņiem skatīties vienu un to pašu Skroderdienu melodrāmu. Pie tam Valmierā ik pa trim gadiem norisinās arī Blaumaņa teātra festivāls. Tas droši vien tāpēc, ka Blaumanis ar saviem darbiem radījis kaut kādu latvieša būtības kodu, spēdams pat ietekmēt izcilo režisoru J. Streiču.
J. Streičs ceļ galdā īstu skābu kāpostu zupu. Pārnestā nozīmē, protams, kaut gan filmā figurē arī skābi kāposti. Sociālā ironija par mūsdienu latvietisko uzvedības modeli filmā izspēlēta lieliskā aktieru kolektīvā. Romualds Ancāns mūžam atraktīvs un patiešām – kādēļ gan ne – spējīgs savaldzināt visu vecumu daiļās dāmas. Artūram Skrastiņam kā vienmēr siržu lauzēja loma, bet šoreiz pamatoti Kārļa tēlā sajūtamas šaubas un svārstīšanās, bet zināms taču, ka mīlestība jokus nesaprot. Emīlija nav nemaz citādi iedomājama kā vien Rēzijas Kalniņas izskatā. Tādā ansamblī tad arī tiek izspēlēts latviešu traģiskais mīlas trijstūris, tomēr šoreiz tam lemts citāds risinājums. Beigas paliek atvērtas – vai tiešām Emīlija bija tik nelaimīga, ka viņai lemts Raudupietes liktenis. Baigu ainās iedīgļi šādam sižeta tālākam pavērsienam parādās – ir gan nelaimīgā atraitne ar mazo dēlēnu, ir arī jaunais kalps Andrievs, kas cerē citu līgaviņu. Tomēr ir skaidrs, ka Rūdolfa mantojums slēpjas ne jau bagātajā lauku sētā un zelta rubļos, bet gan spējā priecāties un līksmot arī ikdienā, atrodot pozitīvo pat tur, kur to sākotnēji grūti ieraudzīt. Tāpēc tālākais lai rit pēc Skroderdienu sižeta – ja vien iztēle to pieļauj.
Emīlijas it kā pragmatiskā izvēle par labu trīsdesmit gadus par viņu vecākam vīrietim sākotnēji liekas tipiska dzīšanās pēc naudas un saimnieces goda. Bet ja padomā – jauns, spēcīgs un visādi citādi atbalstāms vīrietis nemaz nesteidzās viņu tā precēt. Un viņa jau arī savu Kristīnes likteni apzinājās, kad bija ar mieru palikt kopā ar Kārli, bet, re, – Kārlītis gan nav pārāk edgarisks. Nepakļauj mocekles liktenim nabaga sievieti. Emīlija tāpēc jūtas pamesta un atstāta viena pati. Psiholoģiski grūts un sarežģīts stāvoklis, ko atvieglo vien apziņa – ja nebūšu laimīga mīlestībā, būšu vismaz bagāta. Kāpēc ne?
Filmas balsts un pamats – Romualds Ancāns Rūdolfa Rūdupa lomā. Uz jokiem un amizieri aktīvais sešdesmitgadīgais vecpuisis „liek kloķi” vietējam muižkungam visās jomās, apmāna viņu un cīnās visādi, lai stiprinātu latvisko pašapziņu. Režijas spēles ar kultūrstereotipiem ir komiska un filmā iederas itin labi. Rūdolfs ir kā latviskās identitātes radītājs – viņa vēlme mēroties spēkiem kaut vai ar pašu muižkungu līdzinās ganuzēna spēlēm ar velnu latviešu tautas pasakās. Bet tas ir arī kaut kas līdzīgs tam, ko mūsdienu latvieši piedzīvo, sacenšoties ar Eiropas Savienības direktīvām un visādiem citādiem likumiem. Atliek tik latvietim izbāzt galvu vairāk ārā, kā Eiropa saka: nost ar Latvijas cukurfabrikām, nost ar Latvijas zvejsaimniecību. Rūdim tāpat, kad viņš sagrib braukt karietē. Muižkungs uzreiz – latviešiem aizliegts braukt karietēs! Izdomā nu atkal, kā apiet likums (cerams, ka līdzīgā veidā valdība prāto, kā apvest ap stūri Starptautisko Valūtas fondu). Viltīgā spēka mitriķa savienība ar skaistumu, tikumu un dziedātprasmi noteikti ir dzemdinājusi latvieti. Un tādu, kurš spējīgs īstajā laikā arī uzbrēkt – aizver muti!
Izrādās, mēs esam tādi – strādīgas, spēcīga sievietes, arī ne pārāk spēcīgas, bet amizantas sievietes, arī pārāk izvēlīgas un dzīvē vīlušās sievietes, bet arī mātišķas un rūpīgas; bailīgi un neizlēmīgi vīrieši, droši, humorpilni un rīcībspējīgi vīrieši, pakaļāslīdēji un līdzskrējēji, bet arī uz jautrību un prieku orientēti; dzejnieki, kas cīnās ar cenzūru, pietukkrustiņtipa dzejnieki, dzejnieces, kas neviebjoties izrauj savu šņabja mēriņu. Vienvārdsakot, mēs esam dažādi. Ne par matu sliktāki par citiem, bet ar savu īpatnēju pasaulsskatījumu varbūt pat īpašāki un interesantāki. Pat kapu sindroms ir pašironijas vērts, bet tāpēc nav nekas slikts.
Es domāju, neko labāku mūsdienu pavisam skopajā latviešu kino repertuārā nav nācies redzēt (un dzirdēt – jāuzsver viens no galvenajiem sentimenta avotiem – mūzika, kas ir ļoti skaista un patiešām savā dažādībā raksturojama kā latviska). Jo sanāk jau tā, ka mēs, tie, kas skatāmies, traki smejam par sevi. Un tas nemaz nav jāņem ļaunā, jo es labāk pasmejos par sevi, nevis to vien daru, kā gaužos, cik latvieši tādi un cik viņi citādi. Latvieši ir forši pat savās kļūdās un vājībās. Streičs ar šo filmu tiešām vairo dzīvesprieku. Tipizējot cilvēkus, tiek parādīts, ka visos laikos norisinās līdzīgas lietas, visos laikos mīl un cieš, dzimst un mirst, viss viens – 20. gadsimta sākums vai 21. gadsimta sākums. Tikai nedaudz baisa un apokaliptiska šķiet filmas beigu frāze, ka tas ir tikai 20. gadsimta sākums, bet priekšā vēl humānisma laikmets. Ja zināms, kāds izvērtās 20. gadsimts kopumā, jācer, ka režisors nenorāda uz 21. gadsimta līdzīgu attīstības modeli...
