The Men Who Stare at Goats
28.01.2010
Pirmā filmas puse pagāja, man apmierināti murrājot slavenās Dž. Klūnija & kazas ainas gaidās, otra puse – cenšoties savienot absurdo situāciju un joku lēverus kopējā bildē, kā arī pūloties noticēt tam, kas bija skatāms... Protams, smiešanās par jokiem ir atsevišķs stāsts – pēc izsmiešanās bija dīvaina sajūta, it kā smietos par mani. Tad LSD grupveida lietošanas ainas laikā palika skaidrs, ka savērpt krelles neizdosies – tas ir un paliks pussabrucis jēlmateriāls nākotnes weird kino topu sastādītājiem par prieku. Un dīvainums slēpjas tieši tajā, cik reālistisks ir absurds, nevis absurda – realitāte. Protams, lai pateiktu, kas īsti padara filmu par dīvainu, jāvēršas pie alternatīvu padomu kaldināšanas, kas teorētiski varētu to padarīt par „normālu”. Īstenībā pat negribas likt „Vīrus, kas skatās uz kazām” blakus postmodernisma kino darbiem, kuros vairs nav svarīga skatītāja saprašana, bet svarīga ir no neizpratnes radusies izjūtu gamma. Un skatoties taču saproti, ka tas nav nekāds arthouse, jo likās, ka jābūt Holivudas komēdijai ar garšīgu oriģināla sižeta serdi... Nekad vēl filmas plakāts tik labi nav raksturojis pašu filmu: vienā rindā noliktie Klūnijs, Speisijs, Makgregors, Bridžess un kaza neiezīmē nekādu konkrētu sižeta līniju, bet gan attēlo kārdinošo kinozvaigžņu blīvumu, par ko šī filma būtībā arī kļuva un kas to, iespējams, arī ir uzturējis pie kinodzīvības. Ir tomēr interesanti redzēt gandrīz vai parodijas uz kinoklasikas tēliem, piemēram, E. Makgregora transformāciju no „Zvaigžņu karu” drosmīgā džedaja līdz pusgļēvam neveiksminiekam Bobam Viltonam vai Dž. Bridžesa attēlotā Lebovska kunga filmā „Big Lebowski” atgriešanos līdz tikpat vieglprātīgam uzdzīvotājam un hipijam Bilam Django. Godīgi sakot, šajā ziņā no filmas vēdīja pēc vecuma, kas nāk, nepielūdzams un stūrgalvīgs, lai arī „Vīrus, kas skatās uz kazām” iekrāsotu zināmā vecišķā nespēkā, jo visa filma ir balstīta uz varoņu neveiksmēm. Tomēr tas par šķietami svarīgo ārējo formu, kura ietērpj saturu jeb to, ko, manuprāt, filma cenšas visiem pateikt vai arī no visiem noklusēt, arī pasakot kaut ko būtisku galvenokārt par ASV (militāro?) sabiedrību. Ir skaidrs, ka filma ir viena liela un pat grandioza paņirgāšanās par amerikānisko visspēcības sapni. Un būtībā tā var izskatīties pēc koceptuālas vīriešu filmas – ne tikai tāpēc, ka militāra tematika, bet arī tādēļ, ka nav neviena ievērojama sievietes tēla, izņemot dažās nenozīmīgās ainās redzamo žurnālista Boba Viltona (Evans Makgregors) sievu Deboru (Rebeka Madera) un nedaudzās sievieškārtas kareives. Sieviete, kas parasti nes līdzi arī mīlestības kodu un tādejādi ietekmē sižetu melodramatiski, šeit ir drīzāk iznīcības tēls – Debora vīru pamet viņa priekšnieka dēļ (anekdotiskas situācijas izspēle), bet kareives atrodas vienā līmenī ar citiem Irākā dienējošiem. „Vīri, kas skatās uz kazām” vizdrīzāk ir savdabīga dialoga forma, ar kuru tās radītāji uzrunā galvenokārt valdošos vīrus un sievas, attēlojot to kalpu jeb militāristu vājumu ne Irākas bandītu, bet savu un viņiem izvirzīto pretenziju priekšā. Augstākais ambīciju punkts jeb tas, kam ļaujas izcilākais no militārajiem ekstrasensiem Lins Kesedijs (Džordžs Klūnijs), ir iedoma par savu iracionalitāti un spēju pārvarēt „sienas”, nogalināt ar skatienu, kontrolēt kaut vai kazu sirdis, nespējot aptvert to, ka ar tevi manipulē un ka nav iespējams karš bez nozieguma. Šī stāsta antagonists Larijs Hūpers (Kevins Speisijs), kuru māc ne tikai skaudība (iedīglis „kariņam” iekš jebkuras sistēmas), bet arī idejas par ekstrasensu spēju pielietošanu iznīcināšanai, domājams, ir tagadnes izmisušais karavadonis, kurš saprot, ka ar parastu spēku karš nav uzvarams. Savukārt diezgan ģeniālā atsauce uz Vjetnamas kara laiku hipijiem un to sasaiste ar īstu militāru stratēģiju ir ne tikai netiešs sauklis pasmieties par 51. apgabala (NLO izpēte un falsifikācijas) tipa projektiem, bet arī jebkura kara beigu iezīmēšana – uzvaras reibums vai dienesta izraisītā sajukšana prātā tiek pielīdzināti LSD izraisītam stāvoklim un vīzijām. LSD iedarbības fināla aina ir neveikla un daļēji atgādina deus ex machina principu, kas vienīgais varēja atrisināt veco kareivju jautājumu, lai tomēr pašās filmas beigās notiktu arī kāds brīnums par spīti tam, ka reālistiskajam absurdam sabiedrība nevēlas ticēt.
