Fantastic Mr. Fox
29.01.2010
Vismaz vienā ziņā Lapsas kungs noteikti solās būt fantastisks, jo viņš, tāpat kā pārējie dzīvnieciņi, ir darbietilpīgo leļļu multfilmu pēcnācējs, kura eksistence diemžēl vai par laimi mūsdienās arī ir pakļauta datorprogrammām. „Fantastiskais Lapsas kungs” ir viena no pēdējām multfilmām, kas rietumos iezīmē stop motion un leļļu multiplikācijas renesansi (pirms tam Latvijā pazīstamākās varētu būt bijušas „Corpse Bride” un „Coraline”). Austrumos – gan tehnikas, gan satura ziņā vēl ir saglabājušās izteiktas „Союзмультфильм” tradīcijas (viena no gaidītākajām ir pēc E. T. A. Hofmaņa pasakām veidotā „Гофманиада”), bet Latvijā itin veiksmīgi „Avārijas Brigādes” tradīcijas papildina datorgrafikas triki (iepriekšējā gada patīkamākais Rīgas Kinostudijas pārsteigums bija Lielajā Kristapā prezentētā „Lācis nāk!”). Interesanti, kā gan mūsu pašu „Avārijas brigādes” veidotāji tik ilgu laiku ir iztikuši bez digitālo tehnoloģiju piesaistes – cilvēkam vajadzīgs dators vai datoram cilvēks? Jebkurā gadījumā vienmēr ir prieks, kad multiplikācijas atgriežas pie klasiskajām vērtībām, kas „Fantastiskā Lapsas kunga” gadījumā ir arī daļēji autonoma dzīvnieku pasaule, un lai gan stipri antropomorfizēta, to tomēr neveido, piemēram, X-men stila mutanti. Un vēl šķiet, ka bērniem (pieņemsim, ka lielākā filmas auditorija ir skolas vecumā) tādas dzīvniekmultenes nekad nevar kaitēt, jo izaug no klasiskās bērnu literatūras. Šoreiz tēli pēc savas dzīvnieciskās būtības atgādina 20.gs. sākumā sarakstīto Keneta Grehema (Kenneth Grahame) bērnu romānu „Vējš vītolos” (The Wind in the Willows), lai gan patiesībā „Fantastic Mr. Fox” veidota pēc 20.gs. 70.gados radītā Roberta Dāla (Robert Dahl) darba ar tādu pašu nosaukumu. Saistoša ir šī tēlu tipu atgriešanās tradīcija pasaules kultūrā, un apziņa, ka nekur tālu jau fantāzijās nevar un nav vajadzības aiziet, pat ja pēdējā laikā palīgā nākušas datortehnoloģijas: abstrakti domājot, „Fantastiskais Mr. Fokss” ir ceļš no anonīmās sengrieķu poēmas par Peļu un Varžu karu, tad līdz tautas un literāram dzīvnieku pasakām, kā arī daudzviet 20.gs. atrodamās transformācijas 20. gs., lai pazīstamie dzīvnieku tēli nonāktu pie mums jauna gadu tūkstoša un iespēju sākumā.
Taču dzīvnieku pasaules attēlošanai ir arī savi zināmi mīnusi, galvenokārt tas, ka dzīvniekiem nepiemīt gandrīz nekāda morāle. Klasiskā bērnu literatūra, filmas un multiplikācijas parasti ir iekodētas didaktikas pilni, tāpēc māksliniekiem jāsvārstās starp divu stihiju attēlojumu – dzīvnieciskās un cilvēciskās. Un tieši dzīvniecisko uzvedību jeb dabiskumu, cik noprotams, „Lapsas kunga” veidotāji nolēmuši īpaši akcentēt – galvenais varonis nespēj aizbēgt no instinktiem jeb tā, kas sagādā baudu. Dīvaini, ka pārējiem viņa dzīvnieku draugiem un radiem tamlīdzīgas tieksmes nav saglabājušās, tās šķiet pat groteskas, iedomājoties oposuma komiskos centienus pārkost vistas kaklu. Laikam jau ir sen par vēlu sūdzēties, ka Disneja tipa multfilmas pārkāpj labi domāto folkloras tradīciju un katras filmas beigās metaforiski NEPASAKA, ka tas viss nav pa īstam, ka neko tamlīdzīgu labāk nemēģināt, ka vampīriem līdzināties nav jēgas, jo to nav, un lidot var tikai miegā utt. Diemžēl „Lapsas kungs” morāles jautājumu ziņā licies pat amorāls. Nu iedomājieties: attēlots tipisks ģimenes modelis, kurā ir māte, tēvs un mazgadīgs pusaudzis ar zināmiem kompleksiem, un vēl šai ģimenei ir zināmas grūtības ar dzīvesvietu. Šķiet, ka izdevusies itin dzīva glezna, pat ar psiholoģiski iekrāsotiem tēliem, tomēr bērnu auditorijai piedāvā dīvainu problēmu risināšanas piemēru, jo pašpārliecinātais tēvs nodrošina ģimeni un apmierina savas vēlmes zogot. Viss, šķiet, ka šeit arī beidzas multfilma, jo patiesībā neviens netiek pārmācīts par nodarīto, viss, kas seko Lapsas kunga vieglprātīgajām izdarībām, jāatzīst, ir aizraujošs piedzīvojums, kurā ir iespējams iepazīt arī citus kolorītos dzīvnieciņu tēlus. Tikai zagšanas ainās var satikt foršo Žurku, kurai parādoties skan gardi Balkānu vai spāņu motīvi, kā arī ne tik smieklīgos „ļaunos” cilvēku tēlus, kas katrs simbolizē kādu no rijīgā cilvēka gaumēm. Multfilmas fināls sagādā vilšanos, jo laikam gan tajā ir kaut kāda ideja par dzīvnieku spēju pielāgoties un iedzīvoties pastulbā cilvēka pasaulē, bet tāpat tas smaržo pēc nozieguma. Ak, bet tik jauki būtu dzirdēt garlaicīgo un pārsaldināto kaķa Leopolda saukli, kad palaidņi ir sodīti un piedoti: „Ребята, давайте жить дружно![*]”
[*] No padomju val.: „Draugi, dzīvosim draudzīgi!”
