Martyrs
05.02.2010
Šausmu filma; Francija, Kanāda; 2008
Režisors: Pascal Laugier
Lomās: Morjana Alaoui, Mylène Jampanoï, u.c.
Ilgums: 97 min.
Mazā Lusija, kura bez vēsts pazudusi vairāk nekā gadu, tiek atrasta skrienot pa kādu no industriālā rajona ielām. Meitene ir mocīta, spīdzināta, bet atsakās izmeklētājiem stāstīt par to, kas ar viņu noticis un kas bijuši viņas spīdzinātāji. Drīz vien policija atrod vietu, kur mazā meitene tikusi turēta, bet neatrod nekādas liecības, kas varētu uzvest pāridarītāju pēdām. Lusija tiek ievietota bērnu namā, kur viņa sadraudzējas ar kādu meitenīti vārdā Anna. Lusija nekādi nevar tikt pāri bērnības atmiņām, bet ar Annas palīdzību un atbalstu Lusija sāk aprast ar jauno dzīvi. Pēc vairākiem gadiem Lusija ielaužas kādā mājā un nogalina visu tur dzīvojošo ģimeni. Pēc kāda laika ierodas arī Anna, lai atbalstītu savu draudzeni, kurai vēl joprojām rādās murgi un halicunācijas...
Mans ievads un filmas treileris ir nedaudz maldīgs. "Martyrs" var sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā norisinās raksta ievadā minētā situācija, bet filmas vidū ir negaidīts pavērsiens, pēc kura sižets un filmas gaisotne ievirzās pavisam jaunā gultnē. Lai neizbojātu šo pārsteigumu, varu vien minēt, ka šī nebūs hit-and-run filma ar nemitīgu pakaļdžīšanos (piem., kā "The Strangers")."Martyrs" cenšās sniegt atbildi uz jautājumu, kādas psiholoģiskās izmaiņas notiek ar cilvēku, kad viņš tiek ilgstoši mocīts. Kad sākas sāpes, pretošanās un kur vienaldzība pret apkārt notiekošo? Attēlotie cilvēka izturības un psiholoģiskās noturības meklējumi ir drastiski un skarbi. Martyrs būs redzami skati, kas pat man, kā beileņu cienītājam, lika saviebties un novirzīt skatienu no ekrāna. Šī ir viena no tām filmām, kur skatītājam jābūt ar pietiekami stiprām "iekšām", lai noskatītos to līdz galam.
Šādam filmām nav daudz piekritēju. Uzskatāms piemērs par Latvijas auditorijas atsaucību uz šībernieciskām filmām bija pagājušā gada Fantāziju filmu festivāls. Tā ietvaros noskatījos 4 filmas, kuras vidēji apmeklēja 5 cilvēki. Tā nebūt nav, ka latviešiem nepatīk bailenes. Latviešiem patīk šablona šausmenes. Par to liecina fakts, ka tādas filmas, kā "My Blody Valentine" un "The Final Destination" (ja nešaubos) tika izrādītas vairākus mēnešus pēc kārtas. Protams savu artavu šeit deva arī 3-dē formāts. Nav jau par ko sūdzēties- ar ko baro, to jāēd. Ir tikai loģiski, ka amerikāņu hamburgers ir barojošāks, vieglāk sagremojams un ar to ir mazāka ķēpa nekā ar franču austerēm vai itāļu spageti.
Iesaku filmas jēgu meklēt zemtekstos, nevis vizuālajā vardarbībā, kura kaut gan sākumā bezjēdzīga, bet beigās ir kā līdzeklis, ar kura palīdzību nonākam pie konkrētajām atziņām un atbildēm. Šī filma ir šokējoša, bet ar skaidru pamatojumu un dziļāku jēgu, lai arī cik tā (jēga) dīvaina neliktos.
Mans vērtējums: 8/10
