Палата №6
09.02.2010
Šķiet, ka nekad vēl Čehovs nav ticis ekranizēts tik plakani un tieši, proti, Krievija jau tāpat vienmēr ir baidījusies no eksperimentiem ar klasiķi gan teātra, gan kino sfērās, taču šoreiz ir veikts solis tuvāk hiperrealitātei. Vispār Čehovu droši vien ir ļoti grūti iedomāties kādā drosmīgā interpretācijā, arī Latvijā pēdējo gadu redzētās izrādes „Tēvocis Vaņa” Nacionālajā teātrī un „Homo Chehov’us” Jaunajā Rīgas teātrī piedāvāja klasisku un tāpēc nepretenciozu Antona Čehova darbu lasījumu. Atšķirīgs gan bija „interpretētāju līdzekļu” sastāvs – Nacionālajā teātrī tie bija labākie latviešu aktieri, bet Jaunajā – Vikķuka mācekļi, krievvalodīgo Latvijas aktieru trupa, kuras galvenais mērķis bija parādīt sevi pirmo reizi publikai. „Палата №6” ir savā ziņā gan jauno un perspektīvo, gan veco, bet ne novecojušo meistaru filma, jo aktieru sastāvu veido premētie Krievijas Federācijas tautas mākslinieki Vladimirs Iljins (filmā un stāstā - Ragins) un Aleksejs Žarkovs (vecais galvenais ārsts), jaunie Aleksandrs Vertkovs (Gromovs) un Jevgeņijs Stičkins (Hobotovs). Savukārt režisors ir dažādas kvalitātes filmas pieredzējušais Karens Šahnazarovs, kurš pēc 20 gadu ilga konservējuma beidzot realizēja kopā ar Aleksandru Gornovski sarakstīto scenāriju. Šeit sākas filmas īpatnības, jo A. Čehova stāsts „Палата №6” ārēji attēlo sociāli nesakārtotu vidi – psihiatriskās slimnīcas netīrību un nežēlību, arī pašu sabiedrību, kurā ne visai skaidri ir principi, pēc kuriem nosaka konkrēta indivīda „normālību” vai „nenormālību”. Šajā vidē darbojas sākotnēji polarizētas personības: provinciālās slimnīcas ārsts Ragins, kurš par tādu kļuva tikai tēva gribas dēļ, jaunas paaudzes aukstasinīgais ārsts Hobotovs, kurš ir nolēmis kļūt par galveno, dažas fascinējošas, tipiski mužiciskas slimnīcas personāla vienības un kāds īpaši spriedelējošs slimnīcas pacients Gromovs, kurš arī kļūst par stāsta galveno „sarežģījumu”, jo ir piesaistījis depresīvā Ragina uzmanību. Ir skaidrs, ka 20 gadus agrāk uzrakstītais scenārijs Čehova attēloto 19.gs. 80. gadu vidi attiecināja uz pēdējiem Padomju gadiem, kad attieksme pret cilvēku un arī paša cilvēka eksistenciālās problēmas nebija mainījušās. Taču liktenis izspēlēja visu tā, ka nekas nav mainījies arī šodien, tāpēc jāsāk domāt, vai Čehovs nebija pravietis un vai atrisinājums stāsta varoņu problēmām vispār ir iespējams, turklāt pa vidu iemaldās arī politiskas bažas par varenās Krievijas nespēju mainīties.
Atgriežoties pie stāsta ekranizācijas kvalitātes, ir vērts apgūt kādu jaunu (ja līdz šim nav zināms) kinoindustrijas terminu – mockumentary, kas būtībā ir pseidodokumentālā materiāla radīšana īpašu māksliniecisku mērķu vadībā un apzināti, protams. „Палата №6” ir šāda tipa filma, kurā „mokumentaritāte” izpaužas pat vairākos līmeņos, jo filmas veidotāji gribējuši tiešu sasaisti ar aktuālo situāciju psihisko slimnīcu iemītnieku jomā un dīvainā kārtā arī piešķīruši pašiem varoņiem digitalizētā laikmeta pēdas nospiedumu, kas gan, manuprāt, sevi pavirši attaisno. Proti, bez parastajiem aktieriem vārds tiek dots arī dažiem īsteniem psihiatrisko pansionātu/sanatoriju iemītniekiem, viņi esot iekaluši frāzes par savām slimībām, atbild arī uz tik aizkustinošu (jo bezcerīgu) jautājumu kā „Kāds ir tavs sapnis?”. Šie cilvēki nav oriģināli, viņi vēlas to, kas lielākajai daļai no „normālo” jau ir vai ir sasniedzams rokas stiepienā. Un šķiet, ka pēc šīm pārliecinošajām sejām aktieriem būtu jānospēlē kaut ko fantastisku, taču viss, ko var sagaidīt ir neveiklā pseidointervijā par atstāstījumu vai tiešo runu pārvērstie citāti no Čehova stāsta „Палата №6”. Šādi iedomāta reportiera priekšā tiek noskaidrots ārsta Ragina liktenis, ko papildina jau minētais digitālā laikmeta nospiedums, proti, Ragina draugs rāda arī rokas kameras uzņemtos kadrus, kas it kā iemūžina galvenā varoņa ārējā stāvokļa maiņu. Šie mokumentārie akcenti traucē aktieriem/tēliem mijiedarboties, viņi ir viens no otra atrauti, kas gan nu nemaz nerotā lielisko aktieru ansambli, jo šis perspektīvo un iemīļoto mākslinieku vākums kļūst par pašvērtīgu un līdzinās runājošiem portretiem. Filma ir kā neveikli konservi, jo, ja tā labi padomā, tad arī tieša Čehova citēšana grauj pretenzijas uz dokumentalitāti – tas taču nav īsti dabiski un to apliecina arī dažas Čehova laika leksikas nianses. Protams, to visu var attaisnot ar vienu vienīgu vārdiņu – eklektika. Un ja īsti nav skaidrs, kā tad vajadzēja Čehovu ekranizēt, varbūt ir vērts paskatīties atpakaļ un ieraudzīt, ka pret tik lieliem klasiķiem cilvēki aplam attiecas pārāk nopietni. Čehovs gan nav rakstījis tādas joku lugas kā mūsu Blaumanis, tomēr esot bijis liels ciniķis un jebkura darba pamatā lietojis kādu melnā humora anekdoti, tāpēc šķiet, ka rakstnieka īstenais potenciāls nav izsmelts un sen jau ir laiks mēģināt to izdarīt.
