Nine
23.02.2010
Pašos mākslas sākumos antīkajā pasaulē uz skatuves līdzās aktieriem darbojās arī koris. Tam bija vairākas būtiskas funkcijas, bez tam tādā veidā taču skatuves mākslā ienāca mūzika. Mūzikas būtiskā nozīmē ideju un emociju atklāsmē nav aizmirsta arī mūsdienās. Nevienu skatītāju neizbrīna fakts, ka, skatoties filmas, dažādās ainās skan dažāda veida mūzika. Izbrīnu drīzāk radītu tas, ja šīs mūzikas nebūtu. Kā īpatns žanrs starp filmu un muzikālu priekšnesumu ir mūzikls un bieži vien ir dzirdēts, ka nav īsti saprotams, kāpēc kaut kas tāds kā mūzikls vispār tiek ekranizēts un rādīts kinoteātros.
Nav brīnums, ka mūzikliem ir plašs neatbalstītāju loks, jo pamatā tie „ņemas” ap vienām un tām pašām emocionāli, sentimentāli un visādi citādi eksaltētām mīlestības problēmām, bez tam kaitināt var tas, ka aktieri ne no šā ne no tā pēkšņi sarunu pārvērš dziesmā un kā traki metas dejot, liekas, pilnīgi bez pamatojuma. Nu reāli jau dzīvē tā neviens nedara. Tomēr jāsaka, – kaut kas mūziklos ir arī pievilcīgs un uzmanību piesaistošs, īpaši, ja mūzikli ir līdzīgi Roba Māršala (Rob Marshall) filmai „Nine” (2009).
Šī filma ir par radošas personības krīzi un centieniem pārvērtēt dzīvi. Gvido Kontini (Daniel Day-Lewis), režisors, nespēj radīt neko vairāk kā vien nosaukumu un pāris idejas savai jaunajai devītajai pēc kārtas filmai, kaut gan visapkārt jau noris tās gandrīz vai filmēšana. Kņada un troksnis, pastiprinātā uzmanība, kas pievērsta režisoram, sakrīt ar viņā mostošos pusmūža krīzi, kuras risinājums ir neapdomātas un kaislīgas attiecības ar dažādām sievietēm, kaut gan pašam ir sieva. Tomēr laikam pats smagākais, ar ko Gvido Kontini nākas sastapties, ir identitātes zaudēšana, jo viņš ir režisors, bet vairs nevar uzņemt filmu.
Mākslinieka iekšējās pasaules atklāsmei itin labi piestāv redzēt apkārt notiekošo kustībā un skaņās ietērptu. Tas ir filmas lielais trumpis – muzikālās performances pasniegt kā iekšējās pasaules kolīzijas un mākslinieciskās iztēles rezultātu. Līdz ar to filmā sarunas nepārvēršas dziesmās un aktieri nemetas dejot pie katras izdzirdētās mūzikas skaņas, bet veidojas duāla pasaule – Kontini reālā dzīve un ikdienas darbības, kas tiek papildinātas ar iedomās dzimstošiem vai atmiņās ienākošiem dvēseles dzīves notikumiem – dziesmām un kabarē stila priekšnesumiem, kas tātad veido filmas kā mūzikla apzīmējumu.
Patiesībā filma pārsteidz ar smalki veidotiem un patiesi jēdzīgiem dialogiem, krāšņu un bagātīgu fona ainavu un aktieru muzikālajām dotībām, ko lieliski ataino ne tikai dziedāšana, bet valodas izjūta un akcentu veidošana sarunu laikā.
Šis mūzikls liek domāt par katra cilvēka ikdienas krīzēm un nespēju tās pārvarēt, jo bieži vien pārvarēšana notiek tikai sagraujot visu veco un tad cenšoties atkal radīt kaut ko jaunu. Un jaunu var radīt tikai tad, ja cilvēks spējīgs samierināt sevi ar pārējo pasauli. Režisora ceļš uz sevis saprašanu un atrašanu ved caur apziņu, ka cilvēkiem ir atvēlēta katram sava vieta – realizēt sevi katrs spēj citā veidā un bieži vien sevis izprašana liek saprast, ko tad īsti cilvēks no dzīves vēlas.
Fascinē filmā Daniela Deja-Lūisa tēlojums. Vientiesīgā ticība cilvēkiem, kas viņā iemīt un tas bērnišķīgais, ko viņš sevī parāda, padara šo fiktīvi radīto itāļu režisoru par dabiski pievilcīgu cilvēku. Gvido Kontini ir vienlīdz dzīves rūdījumu un slavas augstumus izbaudījis, bet vienkāršums un māksliniekam piemītošais trauslums liek viņu uztvert kā mazo deviņgadīgo zēnu, kurš pasauli it kā redz pirmo reizi, atklāj to no jauna un izjūt sevi kā atklājēju vai pat radītāju.
Respektīvi, šī filma ir baudāma, īpaši, ja kādreiz ir nācies saskarties ar radīšanas mokām. Un ja neinteresē zemtekstuālais bullshits, tad var izbaudīt diezgan pievilcīgo erotismu, ko no sevis izstaro Penelope Krusa un filma kopumā. Pret to taču nevienam nebūs iebildumu.
