MĒNESS
26.03.2010
Vakar beidzot noskatījos filmu MĒNESS arī uz lielā ekrāna, no 35mm kopijas un ar teicamu skaņu.
Cita lieta - bauda! Salīdzinot ar parasto ekrānu, kad skatījos to pirms kāda laika mājās. To, ka filma parādījās Latvijas repertuārā, uztvēru kā brīnumu.. un lieki piebilst, ka ar neviltotu prieku. Apsveicama (riskanta, nu ļooooti) kino Rīgas jauno īpašnieku iniciatīva. Tad pāris teikumi par filmu. Centīšos neizpaust nevienu spolieri.
Pēc īsa paskaidrojoša Lunar industries reklāmas rullīša noskatīšanās nonākam stacijā uz Mēness. Lunar ir kompānija, kas iegūst enerģiju, ar kombainiem "kasot" Mēness virsmu un tad sūtot iegūto (un tīro) enerģiju uz Zemi. Mēness stacijā jeb fermā dzīvo bārdains astronauts/tehniķis/fermeris/vīrs/tētis un lāga zēns Sems (lieliskais indie filmu aktieris Sems Rokvells). Viņš tur atrodas jau trīs gadus – viens pats. Nu gandrīz viens, jo bāzē „dzīvo” arī viens jauks dators un draugs vienā personā Gērtijs (balsi ierunājis Kevins Speisijs). Gērtijs ir arī visas Mēness bāzes smadzenes un uzrauga visu, kas notiek - mākslīgais intelekts, turklāt ar pārsteidzoši cilvēcīgu algoritmu un uzvedību. Sema ikdiena, savukārt, sastāv no Mēness derīgos izrakteņus (vai gāzi utml., to arī neatklāj) vācošo milzu kombainu-robotu uzraudzīšanas un kapsulu sūtīšanas uz mājām. Vienmuļš darbs, taču skats pa logu atsver visu.
Tuvojas Sema mājās braukšanas diena, trīs gadi godam nokalpoti trimdā. Tomēr, kaut kas nav lāgā. Ne tikai tas, ka tiešie sakari ar Zemi un viņa sievu nestrādā jau sen un viņam nākas skatīties ziņojumu ierakstus bez iespējas atbildēt, bet arī tas, ka Semam sāk rādīties halucinācijas... Kaut kas acīmredzami nav kārtībā ar šo puisi. Viss kļūst vēl interesantāk, kad atklājas, ka Sems uz stacijas nav viens... Tālāk stāstīt nedrīkstu! Nebūtu negodīgi pret skatītāju, kas filmu nav redzējuši.
Filmas spēks ir gan lieliskajā scenārijā, gan tehniskajās niansēs: operatora darbs, noformējums, montāža, mūzika un skaņa – tas viss kopā ir salikts nevainojami. Filma, kas par spīti nieka 5 miljonu dolāru (!!!) budžetam izskatās pēc filmas ar 100 miljonu budžetu. Stils ir minimālistisks, efekti ir kvalitatīvi. Forma, kādā šis stāsts tiek pasniegts ir noslīpēta, noskaņa ir meditatīva.
Režisors (starp citu, Deivida Bovija dēls) Dankans Džounss ar minimāliem līdzekļiem, ar labu aktieri, interesantu scenāriju, labu stilu un filmas noskaņu ir uzņēmis ko ievērības cienīgu.
Šī ir viena no labākajām sc-fi filmām ever. Tas ir manā skatījumā, taču domāju, ka daudzi piekritīs.
Iesaku. Marš – uz kino Rīga!
