The Ghost Writer
20.04.2010
Būs vien jāsāk ar pragmatiskiem novērojumiem: tā nu ir sanācis, ka filma Latvijā parādās tieši tajā laikā, kad visaktīvāk darbojas un ķemerējas visdažādākie aizvietotājrakstītāji, jo ir karstā diplomdarbu sezona. Tas, protams, var arī neko nenozīmēt, taču liek zīmīgi pasmaidīt, ejot uz filmu. Vispār šis aizvietotājrakstīšanas fenomens, kas Polanska filmā tiek ļoti veiksmīgi attēlots, liek uz visu filmas tapšanas procesu skatīties caur attiecīgu simbolisma filtru: Polanskis jau tā parasti ir hičkokiski fascinējošs, tomēr šoreiz, šķiet, viņš pats izskatās pēc savdabīga „rēga” sava darba priekšā, jo tiek arestēts, atrauts no filmas pabeigšanas procesa un pat uz atzinību Berlinādē droši vien nolūkojās pa TV, nevis klātesot. Un, protams, nevar nepamanīt, ka, tāpat kā daudzas citas Polanska filmas, arī The Ghost Writer satur suģestējošo ūdens/jūras motīvu. Pikantumam jāpiebilst, ka tieši ar ūdeni ir saistīta Polanska 30 gadus iepriekš pastrādātā mīlas dēka ar 13gadnieci – no tiem laikiem palikušas viņa uzņemtās fotogrāfijas ar meiteni baseinā. Par ūdeni runājot, patīkami ir apzināties, ka tie aukstie un atklātie skati Brosnana varoņa mājas milzīgajos stikla logos ir Baltijas jūra, lai gan ar nedaudz rietumnieciskām koordinātēm. Tie bija vieni no iespaidīgākajiem kadriem un nostrādāja ar klaustrofobisku efektu - varoņi sēž iekšā, bet uz ārpasauli var skatities ar plaši atvērtām acīm, tomēr neraugoties uz acīmredzamo mājas tieksmi ieslodzīt politiķa sviitu protestējošas tautas dēļ.
Ir liels prieks, ka darbs pie filmas tomēr tika pabeigts un ir dzimis viens no patīkami mazaktīvākajiem „trilleriem” pēdējās desmitgades laikā. Varbūt daudziem kaitinoša likās šī trillera netrilleriskā daba, proti, nekāda dižā action nebija, kas manāmi atbalsojās skatītāju pilnās zāles sarunu murdoņā, piemēram, to ainu laikā, kad Rēgu rakstnieks (Ewan McGregor) risina sarunu ar Politiķi (Pierce Brosnan). Skaisti izspēlētas ainas un būvētas situācijas, kurās starp šķietamo spriedzīti un nopietnību spraucās ironija un neveiklība gandrīz vai vieglas psiholoģiskas komēdijas (ja tāda vispār pastāv?) stilā. Te, iespējams, jārunā par potenciālo filmas auditoriju un žanra jautājumiem, kas saduras ar skatītāju vēlmi redzēt slavena režisora vai vismaz slavenu un mīļu aktieru darbu, kurš nebija nemaz tik slikts, starp citu. Brosnans ir paviegls un ironisks (kolēģes jautājums: vai Brosnans kādreiz spēlē arī ko citu?) un Makgregors pietiekami infantils vai pat apātisks, kas vēl atsauc atmiņā viņa tikpat neveiklo varoni iekš The Men Who Stare at Goats, ja nekas cits nenāk prātā. Protams, vēl var domāt, ka Makgregora varoņa pastiprinātā miegainība filmā varētu būt lieliska parafrāze par mūžam guļošo Muršķi iekš L. Kerola „Alise Brīnumzemē” romāna, kuru Tims Bērtons savā jaunākajā Alises blokbasterī pataisījis par acu izdūrēju Susuri. Taču tās tikai fanu dekonstrukcijas. Patiesībā lieliski, skaidri iezīmēti tipi, kas ir atbilstoši Polanskim piedēvētās „satīras” par Tonija Blēra dzīvesveidu, Irākas nedarbiem un personu. Slavens, dievināts un drusku pārspīlēti svarīgs ministrs, kuram principā tāpat kā viņa apkārtnei netrūkst skeletu skapī, sieva slepenaģente, rakstnieks, kurš upurē gan savu talantu, gan sevi pašu un tālāk par šefa sievas vai tikai savas gultas līmeni nepaceļas. Taču neskatoties uz visiem šausmīgajiem grēkiem un nepareizībām varoņu rīcībā, tie ir iekļauti mīkstā un svaigā komiskuma mērcē, tāpēc filma ir viegli gremojama kā sarunu un psiholoģijas tipa drāma ar smaguma centru politisko sazvērestību diskursā, kurš diemžēl liek daudz ko nesaprast un padara filmu svešādu un neinteresantu. Fināls gan ir nosaucams par diezgan veiksmīgu risinājumu, jo kopējā bilance izskatās vairāk nekā neparasti: Makgreora varonis kļūst par aizvietotājrakstnieku mirušajam aizvietotājrakstniekam, turklāt abi arī likteņa ziņā izrādās daudz tuvāki, nekā, piemēram, Makgregora varonim būtu jābūt ar Ministru; tātad rēgi zaudē savus saimniekus, un līdz ko tie sastopas ar cilvēciskām kaislībām, notiek pašiznīcināšanās un pāriešana citā rēgu (spoku) līmenī. Izklausās pēc sarežģītas spēles, vai ne? Pie visa vainīgs nezūdamības likums, kas pat Makgregora varoņa manuskripta lapām liek ne sadegt, bet izkaisīties līdz nākamajai savākšanas reizei.
