Departures
22.04.2010
Johiro Takitas filma Departures (Okuribito, 2008) sākotnēji var mulsināt. Šķiet, kas gan var mulsināt kosmopolītisko eiropieti, kuram viss viens – nokļūt Japānā vai ASV un ieraudzīt visu paša acīm. Tomēr izrādās, ka Japāna ir tik dažādu savdabību un pārsteigumu pilna, ka spēj pasauli iepriecināt ar vēl kādu īpatnēju stāstu par savas valsts kultūras izpausmēm un cilvēku savstarpējām attiecībām. Ne velti Takitas veikums 2009. gadā ticis novērtēts ar Oskaru par labāko filmu ārzemju filmu nominācijā.
Filma, kā liekas, ir ļoti dabisks japāniskā cilvēka attēls. Un tieši tas reizēm mulsina. Nevar īsti saprast, vai cilvēki savstarpējās attiecībās spēlē kādu teātri ar sabiedrībā ielāgotām lomām vai tas ir tāds aktieru spēles veids. Tomēr drīz vien kļūst skaidrs, ka tieši tik savdabīgi japāņi arī ir – ar pārspīlētām sajūsmas izrādīšanas tendencēm un robotveida pazemības izjūtu. Pie tādām komunikācijas izpausmēm sevi ir jāpieradina, lai uz filmu paskatītos ar nopietnāku aci.
Komisms, kas filmas sākumā ir galvenais noskaņas veidotājs, var maldīgi likt domāt, ka filma ir komēdija. Pakāpeniski filma maina savu noskaņu gammu, izvēršoties par filozofisku drāmu par dzīves un nāves attiecībām. Jāpiebilst, ka filmu mīļotāji noteikti līdzīgu paņēmienu atcerēsies no Baza Lūrmena Austrālijas, tomēr šajā filmā pāreja no komisma uz dramatismu ir īstenota daudz veiksmīgāk, jo filma nesadalās divās noskaņās atšķirīgās daļās. Noskaņu vienotu notur arī Džo Hisaiši ļoti skaistā mūzika. Komponista rokraksts ir nepārprotami atpazīstams.
Jauns vīrietis Daigo Kobajaši, zaudējis darbu orķestrī, atgriežas savā dzimtajā pilsētā un meklē citu darbu. Pārpratuma dēļ viņš nonāk iestādē, kas latviešu izpratnē atbilstu apbedīšanas birojam, tomēr japāņu kultūrā ir kaut kas līdzīgs starp to, ko pie mums veic morga un apbedīšanas biroja darbinieki kopā. Līdz ar to filma ir piesātināta ar līķiem, nāvi un visāda veida dīvainībām, kas seko šādam darbam ik uz soļa. Neizbēgamas ir arī problēmas, piemēram, sievas aiziešana, par ko apbedīšanas biroja vadītājs vien filozofiskā mierā var teikt: „Agri vai vēlu visus pārus izšķir nāve.”
No vienas puses filma uz nāvi skatās estetizēti (tas ir pēc pirmās Daigo pieredzes ar līķiem), bet tajā pašā laikā tie ir centieni pateikt, ka nāve kā cilvēka dzīves sastāvdaļa nav tik briesmīga kā šķiet. Jo liela daļa ēdiena, ko cilvēks ar lielu baudu ikdienā notiesā, sastāv no līķiem. Ēdiena un līķu sastatījums ir viens no filmas idejiskajiem trumpjiem, kas vienlīdz palīdz izprast apbedīšanas rituāla estetizāciju un satuvina dzīves/nāves robežu tik tuvu, cik vien tas ir iespējams.
Filma atgādina Albēra Kamī daiļradei raksturīgo vēlmi atrast vecākus (vai vismaz vienu no tiem) un tikpat raksturīgo nāves klātbūtni, kas neizbēgami parādās pat saules pielietajās Alžīras ielās. Saules kā dzīvības devējas nāvīgais iespaids sasaucas ar ēdiena kā līķa apzīmējumu. Vienīgi Kamī nāve šķiet kā paradokss, protests vai atgādinājums, bet Takitas skatījumā nāve ir vien mazs posms plašākā eksistences ritējumā, kurā nedrīkst pazaudēt cilvēka īsto seju, kā tas gadījies ar galvenā varoņa tēvu.
Kādā recenzijā par šo filmu rakstīts, ka izdzirdot par japāņu filmu, kurā dominē nāve, līķi, miroņi utt., nāk prātā šausmene. Bet nekā! Un tur ir tas pārsteigums, kas vienlīdz saskan ar filmas ideju par nāves izmainīto seju, kura ir atkal jāpadara pazīstama. Tādējādi filigrānais smalkums un uzmanība pret sīkāko detaļu skatītājam sniedz augstākā mēra baudījumu pat par spīti tam, ka filmas noskaņa ir „nāvīga”.
