The Soloist
29.04.2010
Džo Raita trešā pilnmetrāžas mākslas filma The Soloist (2009) diemžēl neizpelnījās tik labu novērtējumi kā divas iepriekšējās grāmatu ekranizācijas Pride & Prejudice (2005) un Atonement (2007). Arī The Soloist ir grāmatas ekranizācija, kas balstīta žurnālista Stīva Lopeza piedzīvotajā saskarsmē ar šizofrēniju sirgstošo Natanielu Aiersu.
Filmai ir, manuprāt, divi neveiksmes cēloņi:
1) tā ir nosacīta scenārija saraustītība, kurā bieži atsevišķas filmas epizodes izkrīt no kopējā konteksta;
2) iespējams pārāk aizmiglotā ideja, kas balansē starp sociālu problēmu izklāstu un smagu personības drāmu. Tomēr, ja uz filmu neskatās kā uz potenciālu Oskara nominanti, tajā var atrast daudz laba un skatītājiem baudāma.
Režisors liek uz ekrāna sastapties diviem dzīvē apjukušiem vīriešiem. Viens no viņiem ir žurnālists, kuram neveicas ne riteņbraukšanā, ne zāliena pasargāšanā no nevēlamiem dzīvniekiem. Un arī idejas rakstiem ir gandrīz izsmeltas, atliek vien pēdējais variants – ieinteresēties par bezpajumtnieku, kuram tik smeldzīgi izdodas nospēlēt melodijas uz vijoles, kurai palikušas tikai divas stīgas. Šis bezpajumtnieks izrādās talantīgs mūziķis, kuram mācības un arī iespējamo veiksmīgo karjeru apturējusi šizofrēnija. Džeimijs Fokss Nataniela lomā ir pārsteidzošs. Viņš spēlē cilvēku, kurš ir neprognozējams, slims un baidās no pasaules, slēpdams šīs bailes, pieķeroties miskastēs atrastām grabažām vai maskējoties aiz dīvainām drēbēm un sejas krāsojumiem. Bet arī Roberts Daunijs žurnālista lomā rada cilvēcisku tēlu, kuram primāri, sastopoties ar slimības pārņemtu vīrieti, gribas viņam palīdzēt. Bet viņu starpā nav iespējama komunikācija prastā izpratnē. Viņi ir saistīti, bet sākotnēji nav īsti skaidrs, vai tās ir draudzības jūtas, vēlme palīdzēt vai vienkārši žēlums, kas žurnālistam liek nepamest neprognozējamo Natanielu uz ielas un doties savās darīšanās. Bet, šķiet, ka tā ir vienkārši vēlme palīdzēt, kas jaukta ar ambiciozo mērķi par šo cilvēku uzrakstīt avīzē. Tomēr drīz vien Stīvs nonāk neapskaužamā situācijā – nav iespējams Natanielu ne izārstēt, ne mainīt viņa paradumus. Apjausma nāk ar dūri sejā, tomēr tas nav iemesls, lai pamestu Natanielu likteņa varā. Ir grūti būt draugos ar cilvēku, kuru nav iespējams ne kontrolēt, ne paredzēt viņa uzvedību, bet tā jau ir draudzības būtība – atbalstīt un būt kopā, aizmirstot vēlmi cilvēku mainīt.
Režisoriski interesants paņēmiens ir uzņemt ainas vai nu cilvēku barā vai pie mašīnām pilnas ielas, kur neizbēgami valda troksnis, bet to pārtrauc muzikālās pauzes, tādējādi Dario Marinelli mūzika kļūst par vienlīdz būtisku izteiksmes līdzekli blakus valodai ne tikai sajūtu izteikšanas ziņā, bet arī kā komunikācijas veids ar garīgi slimu cilvēku. Vēl patīkami pārsteidz krāsas un mūzikas satuvinājums, kas atgādina Olivjē Mesiāna pieeju mūzikas izpratnei. Sociālais ziņojums filmas beigās par tik un tik slimiem cilvēkiem Losandželosas ielās šķiet, nav pārāk veiksmīgs paņēmiens, kā paziņot par šo cilvēku neapskaužamo stāvokli, jo spēcīgāku efektu bieži vien var panākt ar noklusējumu.
Lai arī skatītājiem nākas sastapties ar dažiem neveiksmīgiem paņēmieniem filmas valodā, tā neapšaubāmi liek aizdomāties par to, kā cilvēki mēdz rīkoties situācijās, kurās kontrole un paredzamība nav iespējama. Un raugoties no šāda skatu punkta filma spēj sniegt spēcīgas izjūtas un radīt pārdomas par draudzības neierobežoto spēku.
