Koko pirms Šaneles
17.06.2010
Visādu pastulbu komēdiju un cīņas ainu pārsātināto filmu vidū atrodama arī kāda, kas ir lieliski piemērota lietainām un aukstām pirmsjāņu dienām un domājams arī tveicīgām bezgaisa pēcjāņu pēcpusdienām. Tā ir Annas Fontēnas filma Coco before Chanel (Coco avant Chanel, 2009). Pietuvināts tagad modē nākošo prīkvelu stilistikai, stāsts ievilina Gabrielas Šaneles (Audrey Tautou) jaunībā, kad viņa satiek savus pirmos „sponsorus”, proti, mīļākos, bez kuru finansiālā ieguldījuma viņa nebūtu tik droši iesoļot modes industrijā, bet to viņa nevarētu arī bez mīlestības izraisītajām sāpēm, jo vispārzināmais stāsts vēsta, ka labākos modes šedevrus viņa radīja, izciešot lielākās sirdssāpes.
Filmas stilistiskie paņēmieni nav neko jauni un pārsteidzoši. Filma sadalās tādās kā divās daļās – viena vēsta par mīlestības un citu iekšēju sāpju pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, otra veidojas no maziem kadriņiem ar mājieniem – re, paskatieties, kā šī sieviete mācēja raudzīties uz apģērbu un citām stila lietām. Respektīvi, režisore skatītājiem parāda jaunās dāmas profesionālās potences iedīgļus, kurus viņai Parīzes dzīvē tad būs iespēja realizēt. Odrija Tatū ir savā ierastajā neatkarīgas un savdabīgas sievietes lomā (aktrisei bez šaubām ir bijušas spilgtākas lomas, bet arī šī nav slikta). Šaneli viņai izdodas atveidot pietiekami meistarīgi, jāteic vien, ka viņas smaids ir par maigu skarbās smēķmīles sejā. Tomēr jādomā – tāpēc šis smaids ir maigs, jo filma jau vēsta tikai par pirmajiem pārdzīvojumiem. Patiesam skarbumam vēl vietas tajā nav. Mode savus upurus prasīs vēlāk, filma apstājas pie atziņas – arī mīlestība prasa upurus.
Modes cienītāji nopriecāsies, redzot Šaneles slavenās žaketes modeļus, nopriecāsies redzot to krinolīnfonu (sociālais un vēsturiskais fons gan ir mīkstināti līdz pēdējam vai aizmirsti pavisam), uz kura izveidojās brīvdomīgā un nedaudz anarhistiskā modes māksliniece Koko Šanele. Protams, patīkami baudīt arī smeldzīgo un nepavisam ne sentimentālo jūtu tēlojumu. Tomēr ir šajā filmā arī tādi paņēmieni, kas nedaudz atgādina televīzijai paredzēto filmu stilu, piemēram, retrospekcija filmas beigu daļā, kas atgādina par skaisto, bet sarežģīto Šaneles un angļu uzņēmēja Kapela mīlestību. Tomēr kopumā un visu citu pašlaik kino repertuārā esošo filmu fona šī izceļas ar smeldzes un intelektuāla viegluma iespaidu, kas ikdienai var piešķirt nepieciešamo kultūras/izklaides devu.
