Sarkanais dzīvsudrabs
24.06.2010
Oriģinālnosaukums: Punane Elavhõbe
Valsts: Igaunija/Krievija
Žanrs: Drāma/Krimināla
Lomās: Irina Aduson, Märt Avandi, Sergei Barkovsky, Juhan Ulfsak, Lembit Ulfsak
Režisors: Andres Puustusmaa
Gads: 2010
Par filmu-
Deviņdesmito gadu perestroikas un neatkarības radītais haoss ir atvēris
slūžas noziedzīgiem grupējumiem- tiek laupīts, slepkavots un zagts uz
nebēdu. Bandīti atrod aizvien jaunas metodes kā paņemt lielo naudu. Arī
policijai ir savas metodes kārtības nodrošināšanai.
Tam visam pa vidu nemanot atrodas arī cilvēks- ar mīlestību, ciešanām, nenovīdību, vilšanos…
Šī filma nedaudz sašķobīja manu nacionālo pašapziņu-
parasti daudziem patīk teikt, ka leišiem un igauņiem viss ir labāks
nekā mums. Šoreiz, pēc filmas noskatīšanās, man jāpiekrīt. Pēdējās kaimiņu filmas ( lietuviešu Zero, Zero 2 un šī igauņu filma) rāda,
ka viņiem ir pat ļoti skatāmi kino. Mums tādas filmas arī noderētu.
”Sarkanais dzīvsudrabs” jau no paša sākuma skatītāju atmet atpakaļ netālajos deviņdesmitajos- automašīnas, apģērbs, vide…. kurš pa jaunam, kurš atkārtoti mierīgi var izdzīvot tos laikus un atcerēties vai iztēloties kā tad bija, kad valdīja nedaudz lielāks bardaks kā tagad.
Reps, tikko iznācis no cietuma, jau steidz satikt savus, ar likumu ne pārāk draudzīgos, paziņas un lepni viņiem paziņo, ka jādodas ”lietā”- jāspekulē ar sarkano dzīvsudrabu. Peļņa esot neiedomājama. Tāpēc trīs igauņi dodas uz plašo kaimiņzemi, lai sadabūtu nedzirdēto preci un nopelnītu lielo naudu.
Protams, tas nav uzvalkos tērptu indivīdu brauciens dibināt jaunus
biznesa kontaktus. Tās vairāk vai mazāk ir treniņbikses un alkohols.
Arī kabatā esošais ierocis ik pa laikam prasās ārā (un tiek arī).
Filma lieliski parāda, ka iespējamās lielās naudas un varas apskurbināti prāti nereti sevī nogalina cilvēku, aiz sevis atstājot asiņainas pēdas.
”Sarkanais dzīvsudrabs” ir skarbs stāsts par apjukušu dzīvi, kurā neatrodas vieta cilvēcīgām jūtām, jo vēlme dzīvot ātri un ar vērienu tām vienkārši neatliek laika (''trolejbusu pārvaldē jau strādāt neiešu'').
Dažas ainas ir tik tiešas, ka normālam cilvēkam jānoskurina šermuļi,
bet tajā pat laikā ir daži labi citāti (bija pat mūsu Lāčplēsis
pieminēts), kuri izraisa smaidu. Piemēram, igauņa neapmierinātais
burkšķis, ka viņš tos krievus nošautu, izsauc jautājumu- Ko tik nikns
uz krieviem? Viņi tevi ko, par meiteni uztaisīja?
Arī taksista prātojums, ka - ir taču vairāki pribalti- lietuvieši, latvieši, igauņi, bet anekdotes tikai par igauņiem stāsta…
Nobeigumā varu ieteikt noskatīties Igaunijas veikumu, lai novērtētu paši viņu pusmiljonu latu vērto filmu un šīs filmas aktierus darbībā. Īpašs prieks par operatoru- diezgan bieži pieķēru sevi pie domas, ka bilde sanākusi kā mākslas darbs. Skaisti, aizraujoši un sirreāli.
Filmas vērtējums 9/10.
