Persepolis
28.06.2010
Filmas pamatā ir irānietes Marjane Satrapi autobiogrāfija, kurā atainota viņas dzīve no 1978. līdz 1993. gadam.
Marjanei ir 9 gadi un viņa dzīvo irāniešu vidusmēra ģimenē. Viņai patīk Bruss Lī un dienās cer kļūt par pravieti. 1979.gadā Irānā sākas revolūcija, kuras laikā tiek gāzts ASV atbalstītais Irānas Šahs un tā vietā demokrātisku vēlēšanu ceļā ar 99,9% vairākumu tiek ievēlēta un izveidota Islāmiska republika. Valstī norisinās vardarbīgas protesta akcijas. Marjanes ģimene cer uz pārmaiņām, bet mazā meitene uz šiem notikumiem raugās pavisam no cita skata punkta, nekā pieaugušie. Kļūstot vecāka, ekspresīvā Marjane nevar iedzīvoties jaunajā irāniešu sabiedrībā, kurā darbojas stingra cenzūra un ir liegtas jebkādas izklaides iespējas. Marjane nekaunas izteikt savu viedokli cīnīties par taisnību, tāpēc, saprotot, ka meitai nav vietas konservatīvajā Irānā, viņa tiek sūtīta mācīties uz Vīni. Tur Marjane apjauš, ka mājas sajūtu var rast tikai un vienīgi pie ģimenes pat arī tad, ja tā atrodas Irānā.
"Persepolis" ir multfilma pieaugušajiem, kurā pārsvarā visu laiku izmantotas tikai baltā, melnā un pelēkā krāsa. Šis krāsu minimālisms nav uztverams kā filmas veidotāju mēģinājums parādīt pelēkos toņos Irānā notiekošo, bet gan kā atmiņas, kuras bieži vien ir izplūdušas, bet skumjie notikumi pelēki. Tas gan nenozīmē, ka "Presepolis" ir drūma filma, jo bez skumjajām lietām tajā ir arī liela daļa humora un ironijas. Filma lauž stereotipus un parāda austrumnieku dzīvi un uzskatus dzelžaini konservatīvajā Irānā caur pro-rietumnieciskas meitenes acīm. Šāda dzīve tiešām nav viegla sievietei, kura cīnās par taisnību, kuras radiniekus nogalina dēļ viņu politiskajiem uzskatiem, kurai liek klusēt tad, kad viņa vēlas runāt, kurai visu laiku jāstaigā burkā (musulmaņu siev. galvassega) un kura klausās smago roku un Maiklu Džeksonu. Marjanei nokļūstot Eiropā, šķietami visas durvis uz brīvību ir vaļā, bet apkārtējo stereotipi par austrumniekiem, vientulība un savādākā audzināšana viņai liek kaunēties no savas nacionalitātes. Ko darīt cilvēkam, kuru mājās apspiež, bet svešumā uzskata par dīvaini? Ir jāatrod sava identitāte un jāklausa savai sirdij.
Starp Marjanes sevis meklējumiem tiek atainotas arī interesantas sadzīves ainiņas par dzīvi zem valdības modrās acs. 90-tajos gados arī Irānā cilvēki gribēja izklaidēties un nopelnīt. Uz stūriem pārdeva pop un rokmūzikas nelegālās kasetes, jaunieši paši sev taisīja t-kreklus ar uzrakstiem „Punk is not Ded”, bet mazos dzīvoklīšos tika tecināta kandža un cilvēki rīkoja pagrīdes ballītes.
Tātad beigu beigās varbūt
mēs neesam tik atšķirīgi, kā mums liekās? Vai varbūt šīs attēlotās
personas ir tikai irāņu neglītie pīlēni, bet pie mums mitinājās Padomju
Savienības neglītie pīlēni? Eiropa un Tuvie Austrumi ir aizgājuši divus
dažādus ceļus, ne bez kāda ieinteresētības.
2008.gadā "Persepolis" saņēma Oskara nomināciju kā Labākā animācijas filma, bet tai nācās piekāpties filmai "Ratatouille". Pieļauju, ka šī zaudējuma atslēga daudz nenopietnākajai un bērnišķīgākajai filmiņai par žurkulēnu virtuvē ir aizskārtās politiski un reliģiski jutekliskās tēmas.
Kino, kuru noteikti ir vērts noskatīties.
Mans vērtējums: 8/10
