Dorian Gray
14.07.2010
1890. gadā Oskars Vailds publicēja savu vienīgo romānu, kurā stāsts par mākslas spēju pārdzīvot mākslinieku un uzsākt patstāvīgu, neatkarīgu ceļu pasaulē un cilvēku dzīvēs, tika pasniegs caur jaunekļa Doriana dvēseles pārceļošanu gleznā, tādējādi iegūstot tādu kā mūžīgās jaunības eliksīra variantu. Olivera Pārkera 2009. gadā režisētā „filmiņa” ir, virspusēji skatoties, krāšņa un vaildiska, ja tā var teikt, bet idejiski pliekana un pārspīlēta. Režisors aizmirsis ļoti daudz smalku nianšu, ko simbolists un estēts Vailds iekļāvis savā romānā, līdz ar to filma zaudē tieši šo simbolisko slāni, bet it kā saglabā estētisko vismaz daļā vizuālā materiāla. Tomēr paradoksālā kārtā gribētos teikt – filmā reizē kaut kā ir par daudz un reizē arī par maz.
Nekādu sajūtu izmaiņu filmas noskatīšanās negarantē. Bens Bārnss, jādomā, ir labs aktieris, bet šajā filmā viņa vienīgā spēja ir vai nu nevainīgi ieplest, vai pārspīlēti sažmiegt acis, it kā paužot naidu, viltību vai sazvērestību. Nekādu lielu mākslu tas neprasa. Turklāt Dorianu Greju šajā filmā var uztvert kā lielu, staigājošu fallu, kurš, tā neapšaubāmi domātu Freids, valdzina abus dzimumus zināmu psiholoģisku aspektu rezultātā. Turklāt arī pats nepārtraukti alkst baudu seksuālā apmierinājumā, tādēļ eksperimentē ne pa jokam (bet pat nāves grēki ir septiņi, nevis tikai viens).Un to visu režisors cenšas pasniegt kā idejiski pamatotu mākslu, lai gan īsti skaidrs, kāpēc tieši Dorians Grejs ir izredzētais, kura portrets noveco viņa vietā. Gleznotāja Bazila Holvarda brīnumainās spējas „iegleznot” dvēseli gleznā ir vienkārši nejaušība, kuru neattaisno pat viņa tieksme seksuāli iegūt jauno Dorianu. Tātad secinājums viens – viss pakārtots erotiskām fantāzijām, vēlmēm un to piepildīšanai, bet līdz ar to pliekanība un apnikums garantēts.
Runājot par šausmīgo un pretīgo portretu, jāsaka – tas pretīgs šķiet vien tajos brīžos, kad pietuvinātos kadros pa to rāpo tārpi. Bet beigās tas kļūst pat smieklīgs divu iemeslu dēļ: diezgan kroplīgo skaņu efektu dēļ un gleznā attēlotā līdzība ar sen senos laikos rādīto Kapeņu stāstiņu galveno stāstnieku Kapeņa kungu. Un brīnumainā kārtā Dorianu Greju pašu šis portrets, nemaz nebiedē, viņu vada tikai bailes būt atmaskotam, tāpat kā bailes no nezināmā un briesmīgi mistiskā vada samaitāto, bet Kolina Fērta vismaz daļēji labi atveidoto Henriju Votonu. Līdz ar to Doriana rīcību nosaka bailes, nevis konfrontācija pašam ar sevi, kas nozīmē, ka rakstura attīstība apstājas jau filmas pirmajā daļā līdz ar galēja izvirtuļa ievirzes iegūšanu.
Vienīgais, kas padziļina vizuālo baudījumu, ir filmas beigu daļā redzamais Dorians Grejs, kurš sēž krēslā un tur spieķi rokās. Šī poza raksturo Oskaru Vaildu un ir simboliska norāde uz Doriana Greja vaildisko izcelsmi. Lai gan Vaildam nebija svešas erotiskās spēles un zemteksti, tad tomēr viņa Dorians Grejs nav tik sekls, kā to kinoskatītājiem vēlas iestāstīt Olivers Pārkers. Jo arī Doriana vēlme pēc tā saucamās mīlestības ir nepamatota un šķiet vairāk pēc vēlmes atrasts sev interesantu izklaidētāju kādam laikam, jo visi iepriekšējie ir savecējuši un jaunie jau vairs neapzinās mūžīgā jaunekļa „spējas”. Tādā aspektā viņš uzlūkojams par moderno narcisu augstākajā pakāpē. Jauna izklaidētāja atrodas Harija meitas Emīlijas personā. Caur viņas tēlu savā ziņā tiek iezīmēta Doriana Greja neatbilstība savai paaudzei – varētu domāt, ka viņš ir piedzimis par agru, tāpēc spiests savas vēlmes slēpt utt. Un viss. Vairāk nekādu ideju. Freids kapiņā grozās un līksmo, skatītāji garlaikojas. Pretīgi paliek no ideju trūkuma un sekluma. Pārējais ir tikai butaforija.
