Pogaino kino

Pogaino kino

/ sinepe / 15.07.2010

Jāsaka uzreiz, ka nekā nopietna par šo tēmu pateikt droši vien nevar, tomēr nopietnība tik un tā lauzīsies cauri. Domāju, ka tam ir vismaz viens ļoti būtisks iemesls – policisti ne tikai ir daļa no sistēmas, bet arī gluži vienkārši viena no pēdējām sistēmas daļām, uz kuru var cerēt jebkurš, saņemot sitienu tumšā kāpņutelpā. Varbūt apziņa, ka briesmu gadījumā var izsaukt ne dievu vai veļus, bet policistus, liek cilvēkiem klusībā nicināt pogainos kā sava veida pārcilvēkus? Un nav pat jāskatās cop movies no komēdiju žanra, ņirgāšanās par pogainajiem notiek nepārtraukti un uz katra soļa – ja policists tiek padarīts par varoni, tad mēs apsmejam viņa vēlmi līdzināties supermenam („cietais rieksts” nemaz neizklausās nopietni), ja policis zaudē – tad visi smejas par neveiksminieku. Un var gandrīz 100% teikt, ka šo pogaino apņirgšanas tendenci nostiprināja Holivuda, lai gan var iedomāties, ka arī vecajā kontinentā sargi, nodokļu ievācēji, karavīri utt. netika žēloti parastajā tautā. Taču varbūt arī šo priekšstatu rada Holivudas vēsturiskās filmas?.. Amerikai taču nav monarhijas vēstures, un šo tukšumu bagātīgi aizvieto vesternu kults. Tādā gadījumā var pārmest Eiropai, ka tā itin viegli smejas par saviem likumsargiem līdz ar Holivudu – spilgtākie piemēri, kas nāk prātā, ir Louis de Funès žandarma lomā frančiem, policijas priekšnieks Rowan Atkinson angļiem, neskaitāmie menti, kas līdz ar seriāliem uzplauka 90. gados Krievijā. Šķiet, ka pēdējo laiku kino nav vērts pat apskatīt, jo te jau ir viss sajaucies un arī nacionālais kolorīts nav jūtams – tikai smiekli. Varbūt vienīgi latviešu „Medībās” policis izrādās traģikomisks vīrietis un tāpēc apbrīnojami svaigs tēls.

"Se7en"

Protams, var teikt, ka kino šajā ziņā atspoguļo tautas noskaņojumu un policija patiešām arvien mazāk attaisno savu eksistenci ar izteikto cilvēcību jeb tieksmi būt subjektīviem, uzpērkamiem, nesaprotošiem. Taču „labie” nebūtu „labie”, ja nepastāvētu „sliktie”, runājot padomju kino skatītāja vārdiem. Un arī „sliktā” tēlu ir izauklējusi Holivuda – ne tikai tāpēc, ka viņiem tik liela, ātri augoša industrija, bet arī Amerikāņu iedzimtā avantūrisma dēļ. Iespējams, šajā ziņā saknes ir meklējamas leģendās par Robinu Hudu vai par pirātu romantiku, ļoti nozīmīga ir bijusi arī indiāņu cilšu iznīcināšanas kampaņa. Un, ja neņem vērā, ka Ameriku dibināja asākie no eiropiešiem, joprojām šķiet, ka Eiropai ar šīm parādībām nav nekā kopīga – tikvien kā leģenda par Robinu Hudu un bailes no pirātiem, austrumu ciltīm, vampīriem, vilkačiem u.c. Amerika ir aktivizējusi cīņu ar mošķiem, tiecoties nokrāsot visu melnbaltās krāsās.

"L. A. Confidential"

Atzīšos, ka policista tēls mani nekad nav īpaši saistījis, tāpat kā Holivudas noziegumfilmas, tomēr lielāku uzmanību tam pievērsu, izlasot 2007. gada Rīgas Laikā publicēto Tim Ochser rakstu par „Hot Fuzz” un pogainajiem komēdijās, kā arī tūlīt pēc tam noskatoties lielisko „Se7en”, tad „L.A. Confidential” un „The Usual Suspects”. Nosauktās filmas nav nekādas komēdijas, lai gan smieties tajās ir par ko. Tās tika izvēlētas no pirmā simta www.imdb.com 250 labāko filmu topa, tāpēc gluži patvaļīga šī izvēle nav bijusi, var pat teikt, ka esmu sekojusi masām, kas šīs filmas uzskata par crime (un ne tikai) žanra klasiku. Ja ņem vērā Tima Orksera apgalvojumu, ka darbs un eksistence Holivudā ir nešķirami lielumi, proti, cilvēks ir tas, ar ko viņš ikdienā, Latvijā runājot, pelna naudu, tad par apsmietajiem policistiem būtu gandrīz vai jāraud, viegli pasmejoties. Sākumā apnikums un smiekli nāk par mūžīgo partnera problēmu, kas policistam, spriežot pēc Holivudas, ir teju visa darba pamats. Un patiešām – piemērota darba partnera iegūšana veido daļu no policista eksistences, jo partneris taču ir domāts „aizmugures” piesegšanai. Diemžēl šī „profesijas īpatnība” spēj garlaikot līdz nevarībai – ar to sākas (bet, par laimi, nebeidzas) ne tikai lieliskā „Se7en”, tā ir problēma arī pārējās divās manis minētajās crime klasikās un tiek risināta visas filmas garumā. Ārpus profesijas žņaugiem to noteikti varētu saukt par draudzības problēmu, taču nekur citur tā netiek risināta tik uzbāzīgi.

Vēl ir svarīga „ļaunā” „seja”, jo tieši tā nosaka, kāda „seja” ir „labajam”, tas ir, policistam. Uz šī paradoksa teju ir būvēta visa „Se7en”: ideja par 7 nāves grēkiem ikvienā, ne tikai slepkavā; „ļauno” un „labo” sejas ir gandrīz identas „L.A. Confidential”: policisti ir policisti, jo darbojas ārpus likuma; bet izteikti šķirta „labā” un „ļaunā” seja ir „The Usual Suspects”, un tā laikam ir būtiskākā šīs filmas atšķirība – gluži tehniska: viss, ko spēj izmeklētājs – pratināt bandas vadoni. Atšķirīgas „seju” attiecības noteikti ļauj atšķirt vismaz divas pēdējās filmas vienu no otras, jo pats policista tēls tajās saplūst vienā masā – lai gan atšķiras attēlotais laks (50tie un 90tie), tomēr pārsvarā policists Holivudai cauri laikiem ir sanošs žargona, nekaunības, godīguma/noziedzības, darba uzdevumu, spēka, nejaušu ģeniālu atklājumu murkslis. Tāpēc tas pamazām zaudē cilvēka veidolu un to var atcilvēciskot, tikai pievienojot nedaudz seksa vai vismaz laulības attiecību spriedzes.

"The Usual Suspects"

Policista profesija nav arī pavisam standartizēta loma tamlīdzīgās filmās, lai gan tā būtībā maz mainās. Policista godu un pievilcību spēj glābt aktierspēle. Piemēram, Kevin Spacey tēlo gan „L.A. Confidential”, gan „The Usual Suspects”, tomēr katrā no tām viņa statuss it kā ir atšķirīgs – palaidnīgs policists un viltīgs noziedznieks. Viņa talants un spēles maniere (kaut vai tikai runas maniere!) ir tas, kas spēj dzēst Holivudā robežu starp „slikto” un „labo”, un tajā pašā laikā nedaudz paceļ policista tēlu līdz pievilcīga „sliktā zēna” statusam. Jāsaka, ka daudz stihiskāku iespaidu atstāj Brad Pitt iekš „Se7en”, kas ar savu aprobežoto prātu (un tas ir kontrastā viņa pārinieka (Morgana Frīmena) smadzenēm) rada neviennozīmīgu policista tēlu – viņu gribas pažēlot, sapurināt, iepļaukāt un iemīļot, kā arī ir kluss prieks par to, ka viņš vismaz trillera ietvaros netiek pie klasiskajiem virtuļiem. Protams, zināmā mērā šīs filmas ir tik populāras un cildinātas tieši aktieru buķetes dēļ. Un tas, ka lieliskie aktieri tēlo apriori (vai neviļus) komiskos vai vismaz amizantos policistus, izvirza cop movies jaunā popularitātes gultnē un rada daudzu maztalantīgu un maza budžeta apjoztu kopiju vilni – ne tikai ASV, bet arī Eiropā.

Tendencē kopumā var atrast šo to smieklīgu, jo action filmas (un cop movies reti kad nav action) paredz to pašu „virtuļu” ēšanu, proti, skatītājs, pildot savu skatītāja „dienesta” uzdevumu, ir spiests patērēt kādu saldinošu līdzekli, piemēram, popkornu. Un tas sanāk gandrīz kā klasiskajās parodijās par pogainajiem virtuļu ēdājiem, burtiski apburtais virtuļa loks – poliči ēd virtuļus, jo viņiem to liek darīt vienveidīgais, pasīvais dienests; skatītājs ēd, jo viņam jāskatās uz kārtējo mēģinājumu dzemdēt jaunu šedevru un viņš (nekad vairs) nav drošs par veiksmīgu iznākumu. Viens gan ir skaidrs: apēdot virtuļus par daudz, sabojājas apetīte, kuņģis un ķermeņa proporcijas, taču neēst arī nevar, jo mēdz būt tā vērts – garšīgi.