Greenberg
23.07.2010
Bens Stillers sev netipiskā lomā, filmas nominācija Zelta lācim šī gada Berlīnes kinofestivālā un kinokritiņu salīdzinošs augsts vērtējums - tā varētu raksturot manu motivāciju, lai noskatītos šo filmu. Taču jāatzīst sen nebiju piedzīvojis tik sarežģītu stāstījumu, lai pavēstītu par ko filma īsti ir.
Skaidrs ir tas, ka Rodžers Grīnbergs pēc nervu sabrukuma ir atgriezies normālajā dzīvē un viņa uzstādījums ir kādu brīdi īsti nedarīt neko, kas ir tikai normāli. Savā dzimtajā pilsētā Losandželosā viņš pieskata brāļa māju un cenšas sakontaktēties ar vecajiem draugiem, lai vienkārši papļāpātu vai pagrozītos apkārt. Visi šie dialogi un dīvainās sarunas, kas filmu velk garumā, cik var noprast sāk iezīmēt, kas īsti Grīnbergam kaiš – proti, viņš nespēj savaldīt savas emocijas un vienkārši kretīniski uzvedas, kas viņam traucē veidot attiecības ar cilvēkiem (šeit Stillers vislabāk izpaužas) un otrkārt, īsti nespēj nodefinēt, ko viņš īsti grib dzīvē tālāk darīt. Šīs divas lietas tad arī figurē cauri filmas dīvainajām situācijām, kur īsti nav ne komēdijas elementi, ne drāmas, vienkārši filma kaut kā slīd pamazām uz priekšu. Kaut cik atsvaidzinoši ir viņa uzsāktās mīlas attiecības ar brāļa praktikanti, kuru tiešām nepiespiesti tēlo jaunā aktrise Grēta Gerviga – lai gan Stillers noteikti nespēj pacelties līdz tādam nopietnam attiecību tēlojumam.
Nu tā, apmēram jāgaida līdz filmas beigām, kamēr Grīnbergs beidzot pats vismaz skaidrā veidā, bez aplinkiem pasaka, kas īsti viņam uz sirds – kas ir noticis ar manu dzīvi un kas es esmu? Filmas beigas traktēju, lai gan neesmu par to pārliecināts kā gandrīz par jebko, ko šajā filmā cenšas izteikt – ka kaut kādu mazo mērķi viņš sev dzīvē tomēr ir nospraudis, proti, nopietnu attiecību veidošanu.
Filmas skatīšanās nekādu izklaidi vai uzrunāt spēju nesagādāja, vienu frustrāciju vien.
iesaka
--reklāma--