Hukkunud Alpinisti' Hotell
19.08.2010
No šīs igauņu šarma pilnās filmas, kas par spīti netipiskumam radusies padomju kinoindustrijas sienās, nāk pārsteidzošs svaigums un klasikas vēsmas vienlaicīgi. Pārsteidz piesātinātās krāsas, kas panāktas, lietojot to pašu padomju klasisko „Свема” (nevis kādu „Kodeku”) un tagad arī izciešot digitālu restaurāciju. Pārsteidz īpaši rietumnieciskā gaisotne, kurā var sazīmēt ne tikai 80.gadu pasaules mūzikas industrijas aktualitātes Svena Grīnberga un ansambļa „Mess” izpildījumā, bet pat Če Gevaras (filmā – bojā gājušā alpīnista) stilizētu tekstilportretu. Nezinot praktiski neko par citām igauņu kinomatogrāfa tendencēm 20. gs., nākas teikt, ka tik dīvaini mistisks darbs varēja tapt tikai igauņu meistariem, kuri visā PSRS tika uzskatīti gandrīz vai par rietumu kultūras pārstāvjiem.
Pārsteidzoši ir arī tas, kā režisors Grigorijs Kromanovs ar komandu spējuši panākt nelielus skatītāju šermuļus un izraušanu no ierastā rāmja bez jebkādiem specefektiem, lietojot tikai krāsu, gaismu un seju spēles komplektā ar gandrīz nemanāmu tumšu interjeru, kurā būtiska loma ir spoguļiem. Kāds specifiskāks paņēmiens ir ievērojams tuvplānu skaits, kas liek precīzi iegaumēt varoņus un just sašutumu par to, kas šie varoņi patiesībā ir. Neiedziļinoties specifiskajās īpatnībās, „Viesnīca „Pie bojā gājušā alpīnista” kopumā liek atmiņā atsaukt tādu psiholoģiskās spriedzes meistaru kino kā Stenliju Kubriku. Īpaši amerikāņa lielisko „The Shining” (1980), kurā pirmie kadri ir pārsteidzoši līdzīgi igauņu filmā būvētajiem, proti, dramatiskas, draudīgas mūzikas pavadībā cilvēks iekš auto, kāda mērķa vadīts, cenšas pārvarēt kalnainu apvidu pa šķietami iestaigātu ceļu. Sarežģīti ir ar abu filmu literāro pirmavotiem, jo Stefans Kings romānu „The Shining” sarakstījis 1977. gadā, bet brāļi Strugacki „Viesnīcu „Pie bojā gājušā alpīnista” daudz agrāk – 1970. gadā, un noteikt ietekmes un ekranizācijas deformējošus ceļus šajā līmenī var, tikai kārtīgi iepazīstoties ar abiem darbiem. Taču kinomatogrāfiskā līmenī igauņi un latvieši var būt patiesi lepni, jo Kubrika filma uzņemta gadu pēc Kromanova darba un Džeks Nikolsons (filmā Džeks Torents) praktiski ir devies savā bīstamajā un neizskaidrojamajā ceļā augšup pa pēdām mūsu Uldim Pūcītim (Inspektors Glebski). Abas filmas vieno ne tikai Hičkoka cienīga atmosfēra, bet arī ģeniālais princips, kuru es definētu tā: ne par ko nevar būt pilnīgi drošs, jo viss var izrādīties nedrošs. Salīdzinot abas filmas un īpatnējās noskaņas veidošanas paņēmienus, jāatzīmē tieši visu lietu neviennozīmību, piemēram, sniega baltums nav vairs tikai nevainīgs tīrums un šķīstība, bet izvēršas par bīstamu lavīnu vai smagu debesu sodību, iesprostojot cilvēku kalnu stihijā. Praktiski viss, kas nāk no debesīm, ir apskatīts kā zemes dzīvē neiederīgs – gan nervozā Džeka Nikolsona varoņa rakstnieka talants, gan viesnīcas „Pie bojā gājušā alpīnista” viesu „debesu izcelsme”. Ir skaidrs, ka briest sadursme, taču šajā ziņā tomēr vairāk pārsteidz G. Kromanova filma. Brāļi Strugacki savā garstāstā ir apvienojuši praktiski divus žanrus, kas arī ekranizāciju padara divdabīgu – Agatas Kristi cienīgs detektīva stāsts lēnīgi pāraug Staņislava Lema cienīgā zinātniskās fantastikas darbā. Un pašā finālā, ja ir vēlme saskatīt filozofisko vispārinājumu, filma patiešām sāk atgādināt A. Tarkovska kinolīdzību (īpaši „Stalkera”) stilistiku, jo visa esence atrodas pienākuma (padomju) cilvēkā, kas vairs nespēj noticēt iracionālajam un tāpēc visu sabojā.
