Inception
24.08.2010
Sapnis ir smalka matērija, ne velti tā pētniecībai pievērsās Zigmunds Freids, norādot uz sapņa, zemapziņas un katra cilvēka psiholoģijas ciešo vienotību. Sapņa pasaulē centies ietiekties arī Kristofers Nolans filmā „Pirmsākums”, uz ekrāniem modelējot sapņu izveides mehānismu kā no lego klucīšiem būvējamu vairākstāvu māju ar kustīgiem elementiem, kur galvenais katram atrasties īstajā vietā un īstajā laikā, lai mehānisms nesabruktu un sapnis nepārtrūktu nelaikā.
Doms Kobs (Leonardo di Kaprio) nodarbojas ar ideju zagšanu sapnī, jo tad atbrīvojas zemapziņa, ļaujot atklāties pašām slepenākajām domām. Tomēr viņam gadās kļūme, kuras rezultātā viņš spiests slēgt darījumu ar mistisku biznesmeni Saito (Kens Vatanabe). Darījuma pamatā ir vēlme iznīcināt Saito sāncenšus pasaules energoresursu sfērā caur sapņu pasaules iespējām. Šī vēlme kļūst smieklīgi neskaidra un nepamatota, jo Saito nevēlas iegūt varu savās rokās, bet alkst atbrīvot pasauli no energosfēras monopola un tādējādi arī iznīcības. Ironiskākais tas, ka šis varoni, kurš tik ļoti alkst glābt pasauli, pēc monopola iznīcināšanas pats kļūst par monopola vadītāju, bet to jau neviens filmā nepiemin... Darījums tiek noslēgts, un tālākā misija ir līdzīga daudzām jo daudzām asa sižeta filmām, kur komanda kaut ko plāno, īsteno un galu galā visu veic godam. Lielāku spriedzi un tuvību sapņa trauslajai robežai piešķir Doma Koba personiskā sapņu pasaule, kas ielaužas arī rūpīgi plānotajos citos sapņos, traucējot sagraut ideālos plānus. Koba personiskā sapņu pasaule ir sievas traģiskās nāves apēnota. Saprotot savu vainu sievas nāvē, Kobs tādējādi nespēj viņu izslēgt no savas apziņas, sapņu pasaules un zemapziņas. Viņa personiskā sapņu pasaule ir kā cietums, kurā dzīvojošā sieva visiem iespējamiem līdzekļiem vēlas ievilkt arī pašu Kobu, manipulējot ar terminiem ‘īstenība’, ‘realitāte’ utml. Bet te jāatceras viens – viss, kas cilvēkam rādās sapņos, nāk no viņa paša. Viss ir viņa paša iztēles radīts. Tādēļ Koba sievas Melas (Mariona Kotijāra) tēls ir filmas spriedzes noturēšanas trumpis, uztverams kā Koba dziļāko domu atspoguļojums, kurš vēsta, ka dziļi sevī viņš būtu ar mieru sekot sievai nāvē, tādā veidā viņu atkal atgūstot, bet ir viens apstāklis, kas viņu attur no šāda soļa – spēja izjust robežu, kur sākas un beidzas iedomātā, iluzorā sapņu pasaule (kas bez tam var izrādīties arī sveša cilvēka sapņu pasaule), un kur meklējama realitāte. Realitātes patieso seju iemieso divi mazi bērni, kas spēj uz Kobu paskatīties tikai īstenības pasaulē, bet sapņos vienmēr no viņa bēg kā iluzorā doma, ka ir iespējams atklāt un izprast zemapziņas dzīles.
Fakts, ka Kobs spēj atšķirt realitāti no sapņu pasaules, arī filmai piešķir drošu robežu nepārkāpšanas auru. Ir skaidrs, ka nekas galējs ar varoņiem neatgadīsies, jo vienmēr būs kāds mehānisms, kas nostrādās laikā, lai ilūzija izgaistu un sabruktu putekļos. Tomēr ir arī skaidrs, ka režisors vēlējies paplašināt Holivudas kino tēmu robežas. Cilvēkam vairs nav nekādu grūtību no vienas pasaules malas nokļūt otrā dažu stundu laikā, pasaule savas teritoriālās robežas ir atvērusi pilnībā, ļaujot būt vienmēr un visur bez ierobežojumiem. Tādēļ arī vairs nav nekā jauna, ko atklāt ārējā pasaulē. Džeimss Kamerons ar oskaroto „Avatāru” paplašināja robežas kosmosā, K. Nolans izvēlējies trauslāko un sarežģītāko no iespējamiem variantiem – zemapziņu. Tomēr viņa izvēlētais veids ir visai raupjš šai matērijai, kuru tik ļoti centās iedzīvināt kino tādi dižgari kā Bergmans, Kurosava un Bunjuels. Viņiem izdevās radīt filmas, kurās realitātes un sapņa attiecības ir tik ciešas, ka to nodalīšanai nepieciešams viss iespējamais veselais saprāts, bet arī tas negarantē, ka novilkt precīzu robežu vispār ir iespējams. Arī K. Nolanam ir bijusi vēlme panākt šādu stāvokli, ieviešot filmā, piemēram, realitātes sajūtu garantējošo vilciņu, kurš vienīgais vieš neskaidrību par izvēlētās dzīves telpas reālumu vai neīstumu. Tomēr tas ir vien mazs dzelzs nieciņš, kas var griezties tikai neilgu laiku, liecinot, ka realitātes apjausma var zust jebkurā brīdī. Nepamet sajūta, ka robežas režisors novilcis visai droši, bet nedrīkst aizmirst paradoksālo patiesību – zemapziņa mīl izspēlēt jokus. Un tādējādi jāpieņem, ka arī režisors spēlē skatītāja apziņas jaukšanas spēli, kurā drošas robežas var izrādīties viena liela ilūzija. Tāpat kā trīs minūtes filmā ilgst pusotru stundu realitātē, arī skatītājs savā veidā tiek ievests sapnī, kur laika izjūta atšķiras no ierastā. Tāpēc jādomā, cik ļoti filmas „Pirmsākums” idejiskais pamats ir salīdzināms ar Holivudas filmu smadzeņu pūderēšanas mehānismu... Salīdzinājums būtu izdevies veiksmīgāks, ja filmas veidotāji aizmirstu par plašām masām, kuras var piesaistīt ar cīņas ainām, bet zemapziņas izveidoto aizsardzības mehānismu veidolus radītu filigrānākus un nervus kutinošākus, nevis attēlotus kā muskuļkalnus ar automātiem rokās. Negribas ticēt, ka cilvēku sapņos atbrīvotā zemapziņa cīņas ar problēmām projicē kā ārdīšanos ar ieročiem un sprāgstvielām.
Leonardo di Kaprio tēlotais Doms Kobs ir kā daudzu iepriekšējo aktiera lomu apvienojums – viņš ir veiksmīgs afērists kā filmā „Noķer mani, ja vari”, realitātes atbalstītājs kā filmā „Revolūcijas ceļš”, ar zemapziņas spokiem apsēsts kā filmā „Aviators”. Arī filmas pirmie kadri, kad Kobs tiek izskalots no ūdens nevilšus atsauc atmiņā filmu „Titāniks”, kur di Kaprio varonis noslīkst. Vai tā ir norāde, ka aktieris nav noslīcis „Titānika” nestajos ienākumos un slavā, bet nu ir izskalots no vecajiem ūdeņiem jauniem panākumiem, kurus nu pavadīs arī Nolana vārds? Neapšaubāmi panākumi ir garantēti...
Iespējams, būšu viena no retajiem, kuriem filma liksies pārāk raupja, agresīva un pārāk skaidri norobežota sapņu pasaules interpretācijā. Bet par to es neatvainošos.
