Mother and Child
01.09.2010
Daudzējādā ziņā „Māte un bērns” (Rodrigo Garsija, 2009) ir viena no tām filmām, kas savdabīgā ķēdes stāsta dēļ ierauj sevī ļoti dziļi un vēl ilgi negrib laist ārā. Sākotnējais it kā bezsižeta vēstījums pamazām atklāj un kopā izvērš pasāžu par cilvēciskām un ģimeniskām attiecībām, kas, par spīti to reālai neesamībai, vieno cilvēkus un pierāda to, ka ģimene ir viens ellīgs mehānisms gan esamības, gan neesamības ziņā. Šoreiz gan režisors liek noprast, ka labāk vēlēties, lai ģimene ir, īpaši uzsverot mātes būtisko nozīmi, kā jau to liek noprast visai precīzi filmas ideju raksturojošais nepretenciozais nosaukums. Un filma kopumā attēla, kadrējuma ziņā ir ļoti vienkārša – lēni plūstoša, tēlojot dažādus cilvēkus, kas sākotnēji var izskatīties nedaudz dīvaini, pat psiholoģiski nestabili atsevišķās uzvedības izpausmēs, bet kopumā ļoti pat „normāli”, ņemot vērā to, cik dzīve mēdz būt neprognozējama un paradoksāla.
Paradoksus tā izspēlē arī ar Kārenu (Anete Beninga) un Elizabeti (Naomi Vatsa), māti un meitu, kuras tā arī viena otru nesatiek. Mātes un meitas attiecību neesamība viņām liek būt nepievilcīgām personībām – abas ir absolūti nobijušās no pasaules, tādēļ pret tās dažādajām izpausmēm un galvenokārt cilvēkiem izturas izaicinoši rupji, jo vieglāk sāpes ir nodarīt, nevis tikt sāpinātām. Fascinējoša ir Anete Beninga, kura nebaidās izskatīties nepievilcīga, veca un nelaimīga, un tikpat fascinējoša ir Naomi Vatsa – īsta ragana savās izdarībās, bet iekšēji tik bailīga, ka bēg no katras problēmas, domājot, ka mainot dzīvesvietu, problēmas pazudīs kā nebijušas. Tomēr problēma ir viņa pati, vienmēr līdzāspastāvoša un sekojoša kā Pauls (Semjuels Lī Džeksons), kurš ir īsts ģimenes cilvēks, tāpēc nespēj izprast šādu bēgšanu un slēpšanos. Un tā kā Elizabetes problēma ir nespēja samierināties ar faktu, ka viņai nekad nav bijis ģimenes, mātes, tad no tās viņa spēj izbēgt vien nomirstot.
Iespējams, šī ir arī nedaudz sentimentāla filma. Iespējams, tādēļ, ka mātes un bērna attiecību risinājumā vienmēr ir kaut kas sentimentāls un banāls, proti, mīlestība. Bet tieši šajā jautājumā režisors ir bijis ļoti meistarīgs, uzdrošinoties pat atklāt Lūsijas (Kerija Vašingtone) sākotnējo pretīgumu pret mazo bērnu, kas nonācis viņas rokās. Daudz banālāks ir vīrieša un sievietes mīlestības risinājums, piemēram, Kārenas un Pako (Džimijs Smitss) attiecībās, bet tam kā atsvars tiek rādītas Stīvena (Marks Blukas) attiecības ar Elizabeti. Precizitātei jāteic, filma pamatā darbojas uz šādiem pretstatiem, atklājot dažādo attiecību iespējamos modeļus, kas darbojas arī kā salīdzināšanas līdzeklis, kas palīdz saskatīt Kārenas un viņas mātes pieļautās kļūdas itin skaidri.
Trivialitātes dēļ varētu teikt – šī ir sieviešu filma. Vīrieši tajā ir kā garāmslīdošas parādības (izņemot Pako tēlu), kas pat neieņem būtisku lomu bērna radīšanas aktā, kā to pierāda Elizabetes un Paula seksuālo attiecību tēlojums. Bet tajā pašā laikā jāatzīst, ka nevar viennozīmīgi filmu kādā veidā kategorizēt. Atsevišķos paradoksus tēlojošajos brīžos un arī kopumā kā garāmslīdošas dzīves fiksējums tā ir patiesi oriģināla un emocionāli izjusta filma, kura var patikt ar nenoteikto stāstījumu, kas savu loģisko sakārtotību iegūst tikai tās beigu daļā, turklāt fascinē arī ar savdabīgajiem tēlotajiem raksturiem un mierīgi lēno ritējumu. Tā, it kā netīšām pieskaroties, aizskarot un notverot tās emocionālās stīgas, kas nesaprotamā kārtā vienu cilvēku saista ar otru.
