Iluzionists
19.09.2010
Silvēns Šomē ir režisors, kura lielākais talants ir izcelt gaismā cilvēkus, kuri spēj dzīvot vien kādā sen jau pagājušā laikā vai arī kuri savus sapņus nespēj samērot ar realitātes iespējām. Tādi ir arī Alise un burvju mākslinieks multfilmā "Iluzionists" – netīšām satikušies cilvēki strauji ātrumu pieņemošajā pasaulē, kurā televīzija nozog iespēju ticēt naiviem burvju trikiem un skatītāju uzmanību spēj piesaistīt tikai pa zemi rāpojoši solisti no grupām, kuru dēļ ģībst meitenes. Tādā nederīguma noskaņā iesākas smeldzīgais stāsts par cilvēciskām attiecībām, kurās ne vienmēr viss ir izskaidrojams, saprotams un vārdos izsakāms.
Režisora rokraksts ir atpazīstams. Minimālisms verbālās izteiksmēs, ceļojuma motīvs, vienmēr klātesošais vilciens, mūzikas savdabīgā nozīme un attiecības bērnu un vecāku starpā – to visu varēja vērot arī 2003. gadā iznākušajā multiplikācijas filmā „Randiņš Belevilā”. Tomēr atšķirības starp šīm abām filmiņām ir tikpat nozīmīgas kā kopīgās iezīmes. Šī vairs nav groteski kuriozā stilā ieturēta multenīte, kas izraisa mīļumu, uzlūkojot visu varošo omīti, kurai mazdēla mīlestības dēļ netraucē ne īsā kāja, ne no deguna slīdošās brilles. „Iluzionista” visprecīzākais noskaņas raksturotājvārds ir saldsērīgi. Kā jau visiem zināms, franču režisora un aktiera Žaka Tati scenārija adaptācija ir veltījums meitai (kurai patiesībā – tas pat nav svarīgi), patiesu emociju ekranizācija, pārfrāzējot ikdienišķu situāciju, kad nauda neaug kokos un sadzīve ir daudz smagāka nekā jaunkundze Alise iedomājas, patiesi ticēdama burvju mākslinieka spējām uzburt it visu, ko kāro viņas sirds. Bet nevienam nevajadzīgā iluzionista, nedaudz dzīvē neveiklā vīra centieni būt vajadzīgam neļauj atklāt patiesību par viņa spējām tikai uz skatuves uzburt iepriekš cepurē iestūķēto dusmīgo trusi vai no piedurknes izvelkot dzeltenu lakatiņu. Tādēļ Alises ilūzija par brīnumiem ikdienas dzīvē, kurus spēj sagādāt iluzionists, tikai nostiprinās, un viņa savu dzīvi vada bezrūpīgi, jo saņem visu sirds kāroto, kā arī savu ikdienas monētiņu, kura burvju triku meistara rokās uzrodas no nekurienes. Bet iluzionista centieni saglabāt šo naivo meitenes ticību viņa spējām kļūst izmisīgāki no dienas dienā. Un viņš nav vienīgais šāds cietējs – viesnīcā dzīvojošais vēderrunātājs ir tikpat nevajadzīgs kā iluzionists, bet veiklie akrobāti cirka triku izpildes vietā zīmē plakātus (gandrīz tādus pašus, kā kino „Rīga” filmu afišas zīmē Artis Koknevičs). Izmisums izaug tik liels, ka nākas atzīt sev tik nepatīkamo patiesību – burvju mākslinieki pasaulē nepastāv.
Atvērtās beigas liek domāt par iespēju, kurai gan dzīvē, gan filmiņā ne scenārija autors savā laikā, ne režisors nav gribējis liegt īstenoties kaut kad kaut kur, bet ne kadrā, jo sentimentalitātei šajā filmā nav vietas. Pat mīlestība, kuru Alise satiek jauna vīrieša izskatā, nav sentimentāla un neiederīga. Tā ir zīme nākamajai ilūzijai, kurai pakļaujas meitene. Visa viņas dzīve ir nonākšana no ilūzijas ilūzijā, mainās tikai dekorācijas. Vai ar to režisors vēlējies pateikt, ka iluzionista eksistence ir pašsaprotama cenšanās atmaskot cilvēku naivo ticību savai spējai spriest loģiski? Ilūzija top par visas dzīves metaforu, un iluzionists ir vienīgais patiesais cilvēks, jo atzīst, ka viņa eksistenci nodrošina prieku nesošs pašradīts apmāns.
Jāteic, šis saldsērīgais tonis „Iluzionistu” padara par kādu vienu zvaigzni, balli vai cita veida vērtēšanas atzīmi zemāku, ja salīdzina ar „Randiņu Belevilā”, bet kopumā ņemot tā ir vizuāli patīkama, filozofiski dziļa, intelektuāla humora piepildīta multfilma, kas ieturēta tikai Šomē raksturīgajā tīrajā stilā, kurā neieraudzīt nevienu lieku detaļu. Multfilmu vēl var paspēt noskatīties otrdien kino foruma „Arsenāls” ietvaros.
