Gainsbourg (Vie héroïque)
23.10.2010
Seržs Geinsbūrs (Serge Gainsbourg, 1928-1991)joprojām ir skandalozs, tikai tā jau ir mākslas un fanu atmiņa, kurā viņš dzied savus labākos franču šansona, džeza, regeja un citu mūzikas žanru hītus. Kino šoreiz tiecas šo dzīvību fiksēt, zināmā mērā sastindzināt, un tāpēc režisoram Džoanam Sfaram (Joann Sfar) tas izdodas vienas elpas un vairāku ieelpu filmā. Šķiet, ka, pat nezinot praktiski neko par franču dziedātāju, dziesmu autoru, aktieri, režisoru un visādi citādi mākslinieku Geinsbūru (pat bez tā, par ko viņš pārvērtis savu ikdienu), kļūst skaidrs, KAS viņš ir. Katrā gadījumā filma ir viens no Geinsbūra dzīves variantiem, kuru noteikti īstenībā bijis ļoti daudz, un tā taču ir tik skaidri un gaiši nosaukta par Geinsbūra „varonīgo dzīvi”, tātad par mirušajiem – neko vai tikai labu.
Geinsbūra „Varonīgā dzīve” veidota no visa tā, kas viņam bijis mīļš un tuvs – sievietēm, cigarešu dūmiem, zīmējumiem, gaumīga vai barokāla interjera, mūzikas, nedaudz no epatāžas un ar lielu mīļuma kunkuli, kas pavadījis viņa kompleksus. To var skaidri just, jo Geinsbūru atveidojošais aktieris Eriks Elmonino (Eric Elmosnino) ne tikai ir ļoti veiksmīga leģendas ārējā veidola kopija, bet uzstājīgi pauž attieksmē pret sevi scenārijam nemazsvarīgo atziņu: „man ir tik šausmīgs purns”. Diapazons, kādā tiek attēlots, izsmiets vai līdzi izjusts šis Geinsbūra komplekss, ir ļoti plašs, un to oriģinālā veidā papildina režisora Džoana Sfara profesionālā darbošanās komiksu jomā. Jāatzīmē, ka arī pats Geinsbūrs ir uzzīmējis savu dzīvi „grafiskajā romānā” jeb bildēs, kuras daļēji parādās filmas sākumā kā „mazā Geinsbūra” nacistu okupācijas laika zīmējumi. Lai gan filmā nav skaidri iezīmētas galvenā varoņa dzīves periodu robežas – to maiņu var nojaust tikai no atsevišķām detaļām, skaņām, Geinsbūra un viņa iekšējo rēgu izturēšanās – filmas autori piedāvā nacistu laikā sakņotu skaidrojumu Geinsbūra kompleksiem. Gandrīz ironiskā kārtā Geinsbūrs un viņa diezgan komiskie vecāki neietilpst izvesto ebreju skaitā, taču nacistu ieviestais neglītā, viltīgā un nelietīgā ebreja tēls (plakātos) kļūst par Geinsbūra velnišķības, visatļautības un mākslinieciskā ģēnija iemiesojumu – sākumā ir blakus kā milzīga seja, vēlāk kā Mefistofelis ar pārspīlēti „žīdiskiem” sejas pantiem. Tas arī iezīmē galveno Serža Geinsbūra personības interpretāciju: mākslinieks necīnās ar laikmetu, mīļākajām, naudas grūtībām vai radošo krīzi, bet pastāv pats ar sevi. Un vēl vairāk – viņš atsakās no vienas mākslas kāda cita talanta labā, paliek uzticīgs saviem kaitīgajiem ieradumiem un seksa/mīlestības pilnai dzīvei, pagriež kājām gaisā franču nacionālās sakralitātes, izpildot Marseljēzu regeja ritmos ar divdomīgu tekstu utt. Neviļus nākas domāt, ka tieši šīs filmā apspēlētās Geinsbūra dzīves ainas norāda uz viņa paša ebrejisko suverenitāti (un tajā pašā laikā – arī spēju akumulēt labāko sevī), kas tik bieži pasaules mākslā bijis šīs tautas pārstāvju neiedomājamā talanta cēlonis.
„Geinsbūrs (Varonīgā dzīve)” katrā ziņā atstāj daudz labāku, pilnīgāku un sava laiku nerespektējošā plūduma dēļ dziļāku iespaidu par skandalozu leģendu kā galveno varoni, nekā, piemēram, psihodēlisko destrukciju attēlojošā Olivera Stouna „The Doors” (1991). Varbūt ir vērts šaubīties par (obligāti attēlojamo?) notikumu shematismu, par Geinsbūru, kuru režisors atstāj uzticīgu sev un zināmā mērā laikā sastingušu, bet pārējiem varoņiem tāpēc jo vairāk jārāda mainību, dinamiku, kas diemžēl rada uzspēlētību. Piemēram, sievietes, kas karas kaklā Geinsbūram pat bez viņa piepūles – tam ir pagrūti saskatīt motivāciju. Sava nozīme ir datoranimācijai, taču dziesmas, kas ar savu izteikto priekšnesuma dabu bieži atgādina neveiklo mūzikla estētiku, brīžos, kad parādās Geinsbūra animētais „Mefistofelis”, aizēno vīziju un liek domāt par īsto Geinsbūru. Un tas ir paradoksāli, jo režisors atzīstas, ka viņam svarīgāka likusies Geinsbūra iedomu pasaule.
