Soul Kitchen
26.12.2010
Nezinu, kas vainas vācu filmām, bet tajās kaut kas vienmēr nav tā pa īstam labi. Šoreiz gan grēks dēvēt Soul Kitchen (2009) par vācu filmu, jo patiesībā viss vāciskais tai ir tikai fons. Režisors Fatih Akin pievērsies nevis vācu dzīves attēlei, bet gan grieķu dzīves komediēšanai. Filma uzņemta pēc galvenās lomas tēlotāja Adam Bousdoukos piedzīvojumiem ēstuves vadīšanā, tādēļ filmā restorāna videi ir būtiska nozīme. Virtuve tiek pasniegta kā vieta, kur viss vārās, cepas, gatavojas, bet var pa īstam izdoties un ēdiens garšot tikai tad, ja vide ir atbilstoši pielāgota un pavārs ir meistars savā arodā. Šajā gadījumā galvenais varonis Zinoss ir tikai ceļā uz savu ideālo virtuvi, kas neapšaubāmi jāuztver kā dzīves metafora, kurā cilvēki un viņu savstarpējās attiecības ir gatavošanai paredzētie materiāli, kam priekšā smags un dažādām apstrādēm pakļauts ceļojums. Zinoss spiests ne tikai sagraut savu pasauli, izmainot tajā ierastās garšas, bet pat spiests sastapties ar draudiem dzīvībai, kurus izdodas novērst tikai atgriežoties pie etniskajām saknēm – nonākot pie minoritātes (grieķis vai turks – kurš atšķirs?) netradicionālās medicīnas pārstāvja. Arī mīlestība izrādās meklējama nevis vāciskajā blondīnē, bet gan tumšmatainajā un krietni vien dienvidnieciskajā fizioterapeitē, kurai tad galu galā arī lemts patiešām atklāt Zinosa dvēseles virtuvi.
Par spīti visai interesantajam (izņemot atsevišķas detaļas) sižetam, tomēr jāteic, ka režisors tajā salicis par daudz un brīžiem arī ne pārāk pievilcīgus un jēlus jokus, kas tad arī pamatā asociējas ar vācu kino ne to labāko pusi. Komēdija tomēr ir sarežģīts žanrs, kurā smagnējība un iepriekšparedzamība laupa daļu no smiekliem atvēlētās vietas, ja nenolaupa pavisam. Neiedziļinoties Vācijas minoritāšu sociālajās problēmās, arī brālis cietumnieks ir visai stereotips tēls, kam jau no sākuma pierē zīmogs – viņš visu salaidīs dēlī, bet tad savas kļūdas labos upurēdamies. Ja atsevišķos kadros netiktu atrādīta virtuves skaistākā un jaukākā daļa – ēdiens un tā gatavošanas process, kas savā krāsainībā un fantāzijā rosinošās baudas dēļ ir nenovērtējams šīs filmas elements, šķistu, ka tipiskās joku situācijas un pārāk klaji uz darbību vērstā filma zaudē kaut ko no nekomerciālā kino raksturīgajām iezīmēm. Tomēr jārunā par patīkamo virtuves un dzīves satuvināšanu metaforas aspektā un filozofijas mērcīti piedevās – vienmēr bez naudas esošo restorāna iemītnieku Sokrātu, kurš var kaitināt, bet bez viņa arī nevar nu nekādi. Bez tam īpaši pievilcīgs ir filmas nobeigums ar disko estētiskā izstrādātajiem attēliem aktieru „atpazīšanai”, kas ne tikai savieno restorāna nosaukuma Soul Kitchen disko stilistiku ar formāliem filmas elementiem, bet arī piešķir filmai strauja ritma un iesaistītajiem (skatītājiem) saprotamas dzīves filozofijas idejisko pamatu. Tātad kopumā – neslikta filma.
