Mīlestība un citas zāles
17.01.2011
Riskējot apgalvot, ka romantiskās komēdijas nekad nesola neko īpaši pārsteidzošu, tomēr jāatzīst, ka „Mīlestības un citas zāles” (Love&Other Drugs) ir filma, kas cenšas meklēt balansu starp vairāku žanru miksēšanu, panākot, visai ticams, lai tajā būtu atrodams kaut kas patīkams pēc iespējas plašākai sabiedrības daļai. Viennozīmīgi, filma var patikt ne tikai tīņiem un citiem pārīškino apmeklētājiem, jo lavierēšanā starp nopietnu problēmu apskati (farmācijas industriju centieni gūt pēc iespējas lielāku peļņu, sacenšoties savā starpā, nevis ražojot zāles, kas spētu palīdzēt), kas vedina filmu salīdzināt ar drāmu, komēdiju (dažādiem pārpratumiem, kas šajā filmā vismaz atsevišķos gadījumos ir neparedzami un tāpēc arī smieklīgi) un salkanu sentimentu a la Daniela Stīla garā ar pietiekamu devu erotiskā materiāla atrodas daži patīkami mākslinieciski elementi, un var arī padomāt, ja nu pavisam gribas. Tomēr šādai lavierēšanai ir arī savas negatīvās puses, proti, sižetiska izšķīšana pārāk lielā dažādībā, īpaši filmas pirmajā pusē.
Filmas trumpji noteikti ir galveno lomu tēlotāji Džeiks Gilenhāls un Anna Hetaveja. Ja, piemēram, no filmas „Brāļi” zināms, cik intensīvi un dziļi spēj savu lomu pasniegt Gilenhāls, tad šajā filmā tas ir pavisam cits – seksapīlu izstarojoša un ar personības problēmām apsēsta brunču mednieka „dziļums”. Hetaveja savukārt spēj apbrīnojami labi spēlēt problēmmeitenes, tāpēc viņa filmai piešķir patīkamu spriedzi un negaidītības atmosfēru, bet abi aktieri kopā ar pārliecinošu tēlojumu filmu izvelk no romkom uz drāmu fināla daļā, bet nu nekas jau tā nesabojā labu filmu kā laimīgas beigas. Joks, protams, bet tajā ir daļa taisnības. Neapšaubāmi uz ekrāna vērot skaistus cilvēkus, kas tikai izliekas slimi, ir patīkami, un vēl patīkamāk, ja viņi, kaut slimi, tomēr ir laimīgi, kas vieš cerību, ka arī dzīvē tā var gadīties, bet tas jau ir kaut kāds sentiments, kas nespēj filmai piešķirt to mākslinieciskā pārliecības spēku, kuru tai piešķir atsevišķi lieliski kadri, piemēram, skats no šaurās šķērsielas sniegputenī. Diemžēl daži kadri rada vien pārliecību, ka režisors var ko vairāk, bet kaut kādu iemeslu dēļ šai varēšanai neļaujas, bet filma tādējādi neko neiegūst, atstājot vien viduvējības iespaidu, kurš būtu vēl sliktāks, ja nebūtu lielisko aktieru.
Kas šo filmu atšķir no citām tāda paša veida filmām? Sekss. Seksa ainas gan nedaudz sablīvēts filmas sākumā, tomēr brīvība, ar kādu aktieri izturas pret kailumu, ir ļoti pat baudāma, līdz ar to šis ir burtiskā nozīmē skatāms gabals, kurā labāk pārāk intelektuāli neiedziļināties, jo tad nekas daudz no labuma pāri nepaliek. Respektīvi, filma pamatā ir un paliek ilūziju ar skaistiem slimiem cilvēkiem, jo galu galā arī mīlestība taču ir slimība, kurai zāles nepalīdz. Tā tad arī ir vēstījuma galvenā doma.
