Biutiful
09.02.2011
Alehandro Gonsalesa Injaritu filma ar ļoti jauko latviski netulkoto nosaukumu Biutiful var izrādīties maldinoša tiem skatītājiem, kas iedomājas šādu art house filmu tiešā tekstā saistīt ar nosaukumā atpazīstamo anglisko skaistuma apzīmējumu. Jā, patiesi, var teikt, ka filma ir par skaistumu, bet ne šī vārda klasiskajā nozīmē (tādēļ arī nosaukumā figurē misspelling). Līdz ar to varbūt nu jau noprecētais un par tēvu kļuvušais Havjers Bardems smukulīša ikonā ir jāaizmirst un jāļaujas pavisam cita veida skaistumam, kuru varētu dēvēt par skarbo poētismu Injaritu izpildījumā.
Variējot tukšus poētiskus kadrus Barselonas nomales tēlojumā, kurā nav ne jausmas no spāniskā skaistuma, tik vien kā saules gaismas dzeltenīgais atspīdums – varbūt no tās pilsētas daļas, kurā saule spīd ne tikai tiešā nozīmē, bet arī pārnestā, ar mūžam mākslīgo neona zilo krāsu kā šīs nomales skarbuma simbolu, režisors piedāvā stāstu par vīrieti Uksbalu, kurš cīņā par eksistenci un centienos nezaudēt humānismu, raksturojams kā labs sliktais zēns, apvienodams sevī ne tikai sociāli smagnējās realitātes skarbumu, bet arī mistisko, dzīves neizskaidrojamo daļu kā ekstrasensoro spēju izpausmi. Laikam var pārmest režisoram vienu lietu – ielikt filmā ļoti daudz gan personības, gan sižetiskās šķautnes, kas stāstu nedaudz saskalda atsevišķās epizodēs, novirzot uzmanību no galvenās idejiskās līnijas. Bet šādu paņēmienu varētu skaidrot, kā iespēju atklāt dzīves daudzšķautņainību un neviennozīmību, kas atsevišķu personu veido par tādu, kāda viņa ir. Šajā gadījumā Uksbals sevī apvieno gan ekstrasensu, gan noziedznieku, bet pats galvenais – tēvu, kurš cenšas nodrošināt saviem bērniem vismaz kaut nedaudz cilvēcisku eksistenci. Tomēr visiem šiem centieniem un saiknei ar mirušo pasauli nav nekādas nozīmes, jo arī Uksbals ir pakļauts visu cilvēku nenovēršamajam liktenim – nāvei. Bet paradoksāli, ka par spīti ārējai dzīves nepievilcībai, Uksbals izmisuma balsī atzīstas, ka nevēlas mirt, jo nekas jau laikam nav skaistāks par dzīvošanu...
Filma veidota kā veltījums tēvam, tāpēc nevilšus prātā ataust Albēra Kamī nepabeigtais, bet ļoti spēcīgais romāns „Pirmais cilvēks”, kura galvenais varonis Žaks, nonākot pie sava tēva kapa, spiests sajust eksistenciālu atklāsmi – viņš ir pārdzīvojis savu tēvu, viņš ir vecāks par savu tēvu. Filmā Uksbala spēja komunicēt ar mirušajiem ir ne tikai fantastisks veids, kā filmu padarīt mazāk sociālu un piešķirt tai latīņamerikānisku maģismu, bet arī veids, kā sastapties ar savu mirušo tēvu, kurš ir apmēram divreiz jaunāks par pašu Uksbalu. Tā ir iespēja nekad neaizmirst sava tēva seju, respektīvi, apjaust saikni ar pagātni, tāpēc Uksbalam ir tik svarīgi, lai viņa bērni viņu atcerētos – šo atcerēšanās motīvu emocionāli spēcīgu padara iedzimtības fakts, spēja pārmantot neparastās spējas, kas rada nesaraujamas saites starp Uksbalu un vismaz viņa meitu. Bet plašākā aspektā gan šo ekstrasensoro spēju, gan tēva nozīmes uzsvērums ir lielisks veids, kā parādīt, ka visa pasaule balstās un veidojas uz līķiem, proti, pagātne ir viens milzīgs līķis, kas pārsvarā nosaka tagadni un veido nākotni, tādēļ vienmēr klātesošie mirušie, kurus redz Uksbals, kļūst par simbolu visam tam, kas ir pamatā cilvēka šodienai, piemēram, Uksbala gadījumā tā ir dzīve sociālā perifērijā, jo viņam līdzās nebija tēva, kurš būtu centies izcīnīt labākus eksistences apstākļus saviem bērniem. Savā veidā režisors pieskaras sociālā determinisma problēmai, it kā apgalvojot, ka ir kaut kas tāds, mistiski neizskaidrojams, kas neļauj cilvēkam nostāties pret savu likteni, ja šādu jēdzienu filmas sakarā vispār var lietot.
Jāuzsver, protams, lieliskais Bardema tēlojums – viņam izdodas radīt pārliecinošu ilūziju par Uksbalu kā humānismu nezaudējušu noziedznieku, kura darbības ir gan nolemtas pārmetumiem, bet tajā pašā laikā ne reiz negribas Uksbalu nosodīt, drīzāk just viņam līdzi, un, manuprāt, tas ir Bardema nopelns šī tēla izveidē (varbūt būtu pārdroši, bet ļoti gribētos apgalvot, ka Bardems ir uz puscentimetru labāks par Fērtu Karaļa runā...).
Par filmas skarbā poētisma augstāko kulmināciju atzīstama aina, kad Uksbals redz, pieskaras sava tēva iebalzamētajam līķim – tā pagātne satiekas ar tagadni, spilgti atklājot laika nežēlīgo „mēs visi nomirsim” par spīti utopiskajai vēlmei „es gribu dzīvot”. Un lai gan pēc filmas var rasties iespaids, ka dzīve itin nemaz nav pievilcīga, tad atliek Bardemam filmas laikā divreiz pasmaidīt, lai saprastu – sasodīts, dzīve ir pat ellīgi skaista!
