The way back
23.04.2011
Mūsu galā par šo filmu tikai ironiski pasmaida, jo kad tiek skarts tikai mums pa īstam saprotams temats, pasaules slaveni aktieri sāk runāt krieviski un vēl kaut ko pa vidam uzdzied un imitē lauzītu angļu val, nu tur neko nopietnu nevar sagaidīt.. Bet centos distancēties no šī un tvert šīs filmas citas kvalitātes – diemžēl tikai vilšanās.
Šķiet režisoram ir bijušas pārlieku lielas ambīcijas. Tiek paņemts no visa pa druskai, nav tāds viens aspekts, kas paceļ visu filmu.
Tas pats Gulags ar ko filma sākas – lai iedotu emocionālu starta punktu visai filmai, kur cilvēki ciezdami necilvēcīgu apiešanos, drosmīgi izplāno un realizē bēgšanu, režisors izvēlas mazliet no padomju represiju vēstures samākslotos dialogos, daži skati iz strādāšanas, daži iz ikdienas (protams krievi lamājas) un bēgšana nemaz netiek parādīta, attopamies, ka bēgļi jau ir dziļi mežā.
Tālākais liek noprast, ka lielākais uzsvars būs uz dabu un cilvēka spēju izdzīvot – nezinu, P.Veiram viena no pašām pirmajām filmām ir Picnic at hanging rock, patiešām izcila filma, kur cilvēks vs daba tiek parādīts filozofiskā meditējošā plāksnē, kur ir laika padomāt par šīm attiecībām, šajā filmā jutu tikai mazliet no tā. Dabas skati ir fantastiski, bet viss risinās pārāk strauji un vienkārši kļūst nogurdinoši, vēl jo vairāk, kad ir epizodes kā ar nazi nocirsts – te esam pilnīgi dziļā ziemā, te jau ir pavasaris, tad esam tuksnesī, te jau esam sniegos (starpcitu ar ticamības momentu arī dažbrīd ir pašvaki).
Vismaz liku cerības uz filmas beigām – nekā. Kad skatījos V. Hercoga Rescue dawn, biju līdzīgā situācijā: visu laiku dīdījos un nevarēju sagaidīt beigas, galvenais varonis cīnās ar izdzīvošanu džungļos un gaida, kad viņu izglābs, bet filmas pēdējās 20 min bija vienkārši emocionāls sprādziens, tik piesātinātas un cilvēcīgas, ka ai, bija to vērts gaidīt. Šeit nekā tamlīdzīga – beigas ir nepiedodami plikas.
