Radījums (2011).
01.11.2011
Jāsaka godīgi, par Radījuma oriģinālu ir palikušas visnotaļ miglainas atmiņas, tāpēc man bija tā iespēja skatīties jauno versiju bez īpašas salīdzināšanas. Filmai ir samērā apjomīgs ievads, taču tas netraucē. Gluži pretēji, ļauj labi iepazīt galvenos un ne tik ļoti galvenos varoņus. Tas nav mazsvarīgi, jo konkrētajā filmā notikumu virpulī ir ierauts vesals bariņš ar cilēkiem. Filmas darbība, protams, risinās Antarktīdā, attiecīgi visapkārt sniegs, plašumi un ierobežotas iespējas paņemt kājas pār pleciem (rodas zināmas asociācijas ar Alien vs Predator). Un galvenais varonis, protams, ir radījums jeb viesis. Zinātnieku ekspedīcija izceļ „viesi” no ledus un jau sāk berzēt rokas, jo viņi taču ir pirmie, kuri pavisam oficiāli izdevies atrast citplanētieti! Viņiem priekšgalā ir turīgs mecenāts, kuram ir svarīgi izdarīt šo atklājumu, lai varētu savu vārdu ierakstīt vēstures grāmatās. Lai to izdarītu, visi līdzekļi ir labi. Un atkal tas pamatīgi sasaucas ar Alien vs Predator. Radījums veidotājus plaģiātismā nevainoju, drīzāk top skaidrs no kurienes iedvesmu guvuši Svešā un Plēsoņas „sapārotāji”.
Visiem oriģināla pārzinātājiem filmas ideja nav nekāds noslēpums. Atrastais citplanētietis izrādās dzīvs turklāt ar visnotaļ interesantām spējām, proti, spēju kopēt dzīvus organismus (paralēli nogalinot „oriģinālus”). Filmas esence ir pārņemšanas process, kā arī neziņa par to, kurš no ekspedīcijas dalībniekiem vairs nav cilvēks. Turklāt svešais izplatās praktiski kā vīrus, tāpēc NEcilvēki var būt pat vairāki. Neziņas spriedze bija samērā labā līmenī, bet nepamet sajūta, ka filmas veidotāji ar šo apstākli varēja tā kārtīgāk paspēlēties. Tā vietā, lai uz to sasprindzinātu smadzenes, viņi pamatā pievēršas tieši „viesim”. Tizli, BET... Teikšu kā ir, šoreiz man tas šķita pilnībā pieņemami, jo galu galā tas ir +/- slasher gabals (šis tāds ir, atšķirībā no oriģināla), tāpēc iedziļināšanās svešā detaļās iederējās. Parādīts tiek ļoooti daudz un nav jāuztraucas, ka „labākie skati” paliek kaut kur aizkadrā vai tumsā! Kāds varbūt teiks, ka vajag vairāk atstāt fantāzijai, bet mana filozofija ir „ja rādiet, tad rādiet kārtīgi!”. Turklāt visas izdarības tiek papildinātas ar tik skaļiem rēcieniem, ka brīžiem jāspiež ausis ciet. Forši! Nu patīk man, laikam kāda bērnības trauma!
Uzskatu, ka šausmu žanra „vidējo aritmētisko” līmeni filma izpilda un man ar to šoreiz arī pietika. Pēc seansa bija patīkamas izjūtas, bet to noteikti iespaido mana dziļā mīlsetība pret konkrēto žanru. Take it easy.
