Aktuāli par KINO latviešu valodā,
Aktuāli par KINO vienuviet!
| meklēt: 

Astoņi Pilnmēneši

atpakaļ ››
Astoņi Pilnmēneši
Astoņi Pilnmēneši

Astoņi Pilnmēneši

/ girts / 15.11.2011

Dzīvojot interneta pārpildītā laikā, kur ar to saskaramies ik uz soļa un redzēt kāda ikdiena ir visparastākajam Deli iedzīvotājam, jaunāko sasniegumu nanotehnoloģijās demonstrāciju no kāda japāņu puika vai vērot šeihu plānprātīgās izklaides Dubaijas naktsklubos vairs nav nekas īpašs, un mūsu uztvere ir savā ziņā notrulināta - acis redzējušas visneiedomājamākās lietas, attiecīgi prāts spēj pieņemt notiekošo mierīgāk un racionālāk, katru reizi vērojot kādu dokumentālo filmu es konstatēju, ka lielu daļu notiekošā neuztveru kā realitāti. Iespējams pie vainas ir āri pēdējos gados manītās mākslas filmas, kas imitē realitāti filmējot ar rokas kamerām (Paranormal Activity, Catfish, I’m Still Here), bet jebkurā gadījumā visas šīs lietas maina ierasto uztveri un lietu kārtību. Skatītāju ir arvien grūtāk patiesi ieinteresēt, likt saprast un just līdzi varoņu pārdzīvojumiem. Lielākā daļa filmu veidotāju mēģina iziet uz šokēšanu (vai skandāla radīšanu), spilgtām krāsām vai instinktīvām cilvēka reakcijām uz bailēm vai prieku par jokainu atgadījumu. Protams, visas vai lielāko daļu minēto lietu var attiecināt uz mākslas filmām, kas radītas, lai imitētu dzīvi, bet ik pa laikam nākas redzēt arī dokumentālās filmas kam ar patiesības vai realitātes atainojumu ir diezgan mazs sakars. Un tas skumdina, jo nozīmē, ka arī tur ir iemeties „kāre pēc slavas” vīruss.

Atklāti sakot neesmu redzējis daudz dokumentālās filmas par kara ikdienu, misijām – patieso kara seju un mans priekšstats par to, kas ir kas apšaudēs, taktiku izpratne un vietējo iedzīvotāju uzvedība kara apstākļos, ir veidojies no amerikāņu veidotām mākslas filmām. Tomēr uzskatu, ka no katras no tām ir iespējams izlobīt to būtisko un atšķirīgo. Kā piemēram, Black Hawk Down mums māca patriotismu un spēju kontrolēt skudru pūznim līdzīgu haosu, Jarhead demonstrē kara bezjēdzības aspektu, Buffalo Soldiers armijas uzpūtību un visvarenību, Red Thin Line kara poētismu, Apocalypse Now svešuma hipnotisma un vājprāta smalko robežu, Restrepo pierāda, ka arī lieliem večiem ceļgali trīc un sanāk raudiens, Brothers konstatē, ka ilgi gaidītajai mājās atgriešanai seko frustrācija ikdienas pelēcībā un visbeidzot The Messenger un Taking Chance ir skola armijas protokolā nogādājot kritušos dzimtenē.

Visticamāk, visās iepriekšminētajās filmās redzētais ļāva man vairāk pievērst uzmanību citiem – galvenajiem Ģirta Straustiņa, Zanes Penezes un Sandija Semjonova veidotās filmas Astoņi Pilnmēneši aspektiem. Kaut ik pa laikam filma novērš uzmanību un kā pa pieri iesit apziņa, ka šauj, spridzina, ievaino un mirst pa īstam, tomēr visam stāstam pāri strāvo vislabākās latviešu tautai piemītošās īpašības – prātīgums, miers un omulīgums. Nešaubos, ka citi latviešu karotāji Afganistānā ir tādi paši, bet visvairāk šīs īpašības varēja saskatīt galvenajā runātājā Ozī, kura runas aizpildīja tik daudz filmas laika, ka nebūtu kļūdaini, ja filmu uztvertu kā viņa dienesta video dienasgrāmatu. Viņš runā par izjūtam, dodoties uzbrukuma misijās, redzot kā sašauj čomu un par adrenalīnu, kas pārņem ķermeni apšaudes laikā, ka taustīt zem krekla vai nav slapjš (asinis) ir vienīgais veids kā konstatēt vai neesi ievainots. Par mazajām lietām, kas jāzina, lai nekļūtu par vieglu mērķi talibanam, un vietējo iedzīvotāju uzvedību un dzīves uztveri, kas ir tik atšķirīga no mūsu un tik daudz izskaidro kāpēc tā valsts ir tādā stāvoklī kādā viņa ir.

Principā filma dod trīs vēstījumus. Pirmkārt patiess latvietis, ar visām tam piemītošajām īpašībām ir ļoti augstu novērtēts šādās vietās un apstākļos. Otrkārt, Latvijas kareivji ārzemju miera uzturēšanas misijās nebrauc atsēdēt kādā karam tuvākā kara bāzē, attiecīgi - pilnīgi bezjēdzīgi notrallināt nodokļu maksātāju naudu, un treškārt - lai arī cik lieli, prātīgi un pieredzes bagāti veči piedalās bieži vien bezjēdzīgās, tajā pašā laikā nebeidzamās, apšaudēs ar neredzamiem ienaidniekiem, kas sasēduši kalnu pakājēs, viņi visi dziļi sirdīs ir mazi puišeļi, kam ik dienu tur esot iedegas tā īpašā uguntiņa acīs, kas dzen uz priekšu, gluži kā bērnībā skrienot pa mežu, bet nu jau izauguši un kļuvuši par adrenalīna atkarīgajiem, kad lielu daļu notikumu un likteņus izšķir cik ļoti tie spēj kontrolēt, pārvaldīt nestandarta situācijas, tajā skaitā arī mājās atgriešanos un tur palikšanu.

 

  


Dokumentālā filma Astoņi Pilnmēneši jau no 11. novembra ir skatāma kinoteātrī Cinamon.

Raksts tapis sadarbībā ar blogu KinoTeikumi

Komentāri ( 5 ) Dilstošā secībā
Komentārus var rakstīt jebkurš anonīms lietotājs, ievērojot lietošanas noteikumus. Lai varētu vērtēt filmas, rakstīt recenzijas un blogus, piedalīties konkursos un aptaujās ir jāreģistrējas. Reģistrējies šeit!

Kinokino neatbild par pievienotajiem lietotāju komentāriem un rakstiem, kā arī aicina lapas lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklajības normas. Lūguma neievērošanas gadījumā KinoKino patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju. Ievietojot savus komēntārus www.kinokino.lv, lietotājs automātiski piekrīt tā piedāvātajiem noteikumiem un nevar izvirzīt nekādas pretenzijas.
Lietotājiem
Reģistrēties jaunumiem
Jūsu 
e-pasts:
E-pasts: info@kinokino.lv