Tilda Svintone – vairāk nekā aktrise
01.07.2009
Šogad Berlīnes kinofestivālā Tilda Svintone, būdama žūrijas priekšsēdētājas godā, neapbalvoja Stīvenu Frīrsu, Fransuā Ozonu, Brendu Bletinu, Mišelu Feiferi, bet izcēla mazu valstu mazas filmas... To vēsture pieminēs – tikai vēl nezinām, ar labu vai sliktu vārdu. Tāds frīku gads, un Svintone šo apzīmējumu, iespējams, uztvertu pat kā glaimojošu. Tā nav taisnība, ka žūrijas priekšsēdētājam ir tikai viena balss – kritiskos brīžos tas spēj izšķirt vismaz vienas filmas Zelta lāča liktenīgo būt vai nebūt. Žūrijas priekšsēdētājs uzdod festivāla toni, kā diriģents korim.
Tilda Svintone ir kino pasaulē neaizvietojama ne tikai vizuāli, bet arī kā parādība. Ja aktrise var būt neatkarīga, tad viņa tāda ir – pirmkārt jau dvēselē. Viņa uzdrīkstas izvēlēties režisorus, nevis lomas. Tāpēc viņas radošajā dzīvē ir bijis Dereks Džārmens (Lielbritānija), Sallija Potere (Lielbritānija), Ēriks Zonka (Francija), Tonijs Gilrojs (ASV), Bela Tārs (Ungārija), brāļi Koeni (ASV). Tilda Svintone ir aktrise, kurai neeksistē robežas. Viņa jau ļoti sen vairs nespēlē teātrī, bet pasaule joprojām runā par Tildu Svintoni stikla kastē... Viņa piedalījās mākslas projektā, kur veselu nedēļu kā aizmigusī princese Londonā gulēja caurspīdīgā kārbā, projekts saucās Varbūtība un viņa to atkārtoja arī Romā.
Berlīnes kinofestivāls ir iedibinājis tradīciju, ka žūrijas vadonis sniedz meistarklasi, kuras galvenais ieguvums ir laiks dzirdēt, redzēt un nesteigties. Atbruņojoša, it kā pat personiskas sarunas sajūta milzīgas auditorijas klātbūtnē. Karjeras šķērsgriezums, kas nozīmē gan būtisku biogrāfisku faktu atgādinājumu, gan personības starojuma spēku, ko jūt pat vecā vācu teātra trešajā balkonā. Izcilība aktiermākslā nav medaļa, ko var piespraust pie krūtīm, to jāspēj vai nu saskatīt uz ekrāna vai mēģināt saklausīt vārdos.
Dereks Džermens viņas dzīvē ienāca pirmais. Homoseksuālais, pārjūtīgais intelektuālis, mākslinieks, AIDS upuris. 21 gada vecumā rudmatainā, ļoti slaidā Katrīna Matilde Svintone kļuva par to, kas viņa ir tagad. Vairāk nekā aktrise. Septiņās Džārmena filmās Tilda bija aktrise, astoto viņa producē pati. Tā ir dokumentāla, ar nosaukumu Dereks un iznāk pēc režisora nāves.
Tilda Svintone: - Visi režisori ir atšķirīgi. Viņš bija tik jūtīgs, ka vispār nevarēja būt režisors. Viņš bija gleznotājs. Bet, lai strādātu, viņam bija vajadzīga kompānija. Pirms sākt jaunu filmu, Dereks rīkoja draugu ballīti, tās laikā ļaujot mums katram it kā saslimt ar jauno filmu, viņš radīja sajūtu, ka mēs katrs esam režisors. Kostīmu mākslinieks, mūzikas autors, kameras cilvēki, budžeta sastādītāji – visi kļuva par režisoriem Dereka ietekmē. Scenārijam viņš piešķīra kaut ko tādu, ko es sauktu par Dereka gaismu. Viņa filmas bieži bija eksperimentālas, pareizāk sakot, vienmēr tādas bija. Sākot ar Karavadžo1, ar 8 mm filmām, un beidzot ar Zils2, kas bija tik atkailināti atklāta un delikāta filma bez attēla. Bieži nekāda klasiska scenārija nebija, bija tikai materiālu kopums, kam bija jākļūst par filmas pamatu. Bija viena ideja, otra ideja, viens sižeta pavediens, kāds cits. Tad viņš to salika kopā, viņš tam uzspieda tādu kā savu zīmogu, piešķīra savu gaismu.
Tāpēc sadarbībai ar Dereku Džārmenu manā dzīvē bija eksistenciāla nozīme. Jo es uzdrošinājos ne tikai būt kameras priekšā, bet komunicēt ar to, pakļauties. Kaut gan gandrīz nevienā 8 mm filmā es neskatos kamerā – es to neuzdrīkstējos. Tiešus tuvplānus es atļāvos, tikai jau strādājot uz lielās filmas – 35 mm, kad man izdevās pārvarēt kautrību. Starp citu, man nav gandrīz nevienas fotogrāfijas vecumā no astoņiem līdz 21 gadam. Kautrības dēļ. Kaut gan lielās līnijās arī tagad kameras priekšā es nedaru neko citu, neko vairāk kā toreiz Dereka Džārmena filmās. Jā, nu, protams, tagad man ir mugurā cita piegriezuma kleitas un es esmu kopā ar Džordžu Klūniju, bet pēc būtības... Tā esmu es, kas izliekas par Holivudas dīvu, kaut joprojām esmu es pati.
Viņš nomira jauns, bet ja viņam būtu bijis lemts dzīvot, ar ko viņš varētu nodarboties šodien?
Vienu es zinu skaidri, lai ko arī viņš darītu, tas būtu kaut kas izaicinošs un neordinārs. Tikpat labi tā varētu būt reklāma Nike sporta čībām (publikai šis pieļāvums patīk – D.A.)! Visi būtu pārsteigti, cik tās ir jutekliskas. Būtu nokaitinātie un būtu sajūsminātie.
Četri gadsimti, spēja mainīt identitāti. Būt gan vīrietim, gan sievietei. Būt mīļākajam un mīļākajai. Būt nevainīgai cauri dzīvēm un cilvēkiem. Būt dievišķai. Tas ir Orlando3, kas atnesa patiesu pasaules apbrīnu un atzinību režisorei Sallijai Poterei un aktrisei Tildai Svintonei.
Pirmā satikšanās ar Salliju Poteri... Viņa man piezvanīja un uzaicināja uz rīta tēju. Mēs satikāmies kafejnīcā un viņa nolika Virdžīnijas Vulfas grāmatu it kā starp mums abām. Es to, protams, biju jau lasījusi. Tolaik to bija lasījis gandrīz katrs jauns cilvēks. Uzreiz pateicu “jā”. Virdžīnija Vulfa nenoliedzami ir viena no autorēm, kura raksta ļoti kinematogrāfiski. Viņa prot uzrakstīt vārdus, kas fiksē laiku un mirkli, kad tas notiek. Viņa saprot detaļas nozīmīgumu.
Tad bija ļoti garš, es teiktu, cīņas laiks par filmu, kura laikā vajadzēja apskriet zemeslodei. Un es ļoti lepojos, ka mēs to izturējām. 1988. gadā mēs to sākām un, gluži kā topošajā filmā, tas līdzinājās piedzīvojumam cauri gadiem un apkārt pasaulei. Neviens mums īsti neticēja. Man tobrīd bija vairākas vērā ņemamas filmas ar Dereku, Sallija bija režisējusi dažas filmas, kas tika atzītas, bet tomēr pieskaitītas eksperimentālām. Mēs mēģinājām spēlēt ar vārdiem, teicām – tas būs labs stāsts par vēsturi, mīlestību, nāvi, universumu, un tā būs kostīmfilma. Bija dīvaini vērot, kā cilvēkiem mainījās sejas izteiksme – kostīmu filma? Tolaik neviens netaisīja jēdzīgas kostīmfilmas, tas neskaitījās nekas nopietns.
Mēs jutāmies un arī uzvedāmies kā pašnāvnieces kamikadzes. Kompānijas aiztaisīja durvis mūsu priekšā, mēs gājām mājās, pārģērbāmies, lai izskatītos iespaidīgākas un pamanāmākas, un nācām atkal. Kur tikai visur mēs pabijām, sākot ar Kannām un beidzot ar Ņujorku! Kā murgu atceros nakti Ņujorkā – mēs piedalījāmies kaut kādā kokteiļballītē, un es visu vakaru skaļā balsī cilvēku baram deklamēju nodaļas no mūsu filmas scenārija, bet cilvēki vienaldzīgi turpināja malkot savus kokteiļus.
Pēc tam mēs bijām Maskavā un atkal kaismīgi runājām par mīlestību, nāvi un universumu. Krievi tā stingri paskatījās uz mums un pēkšņi teica: ”Mēs to pērkam!”(Smiekli.). Un tā pirmā nauda šai filmai nāca no Krievijas, līdz beidzot izveidojās krievu-uzbeku-franču-britu-itāļu-holandiešu kopražojuma filma. It kā jau ilgs laiks ir pagājis, bet es vienmēr uzvelkos, kad stāstu par šīs filmas tapšanu. Orlando veidošanā bija kaut kas mežonīgs, it kā pirmatnīgs, bet līdz ar to neatkārtojams.
Mēs gribētu parunāt par aktiermākslu. Britu aktieri vienmēr ir skaitījušies kinematogrāfiskākie pasaulē, viņiem ir visjūtīgākās attiecības ar kameru. Viņi tā prot pateikt vārdu, ka ir skaidra gan tā nozīme, gan pieci zemteksti. Holivudas aktieriem tas nav aizsniedzams – kad viņi runā, dažkārt noderētu subtitri, lai saprastu vārdu nozīmi.
Viņi taču runā amerikāniski? (Smiekli.)
Vai jūs uzskatāt, ka britu aktieru skola ir spēcīgākā pasaulē?
Es noteikti neesmu īstais cilvēks, kam vajadzētu runāt par aktierspēli. Es jums to saku godīgi, varat veikt kādu testu vai, ja gribat, medicīnisku pārbaudi, bet es runāju skaidru patiesību, jo tiešām pilnīgi neko nezinu par tēlošanu. Es zinu, ka cilvēkiem kaut ko māca aktieru skolās, bet man nav nekāda priekšstata, kā un ko tur dara. (Tilda Svintone ir studējusi sociālās un politiskās zinības Kembridžas universitātē, viņai ir grāds angļu literatūrā – D.A.) Es šajā ziņā padodos. Saprotu, ka ir kādas tehniskas lietas, ko māca cilvēkiem, lai viņi zinātu, kas jādara, lai uztaisītu filmu. Bet par aktierisko tēlošanu es neko nezinu. Mans uzskats ir - darīt kameras priekšā pēc iespējas mazāk. Es piekrītu, ka britiem ir ļoti laba aktiermākslas reputācija, bet, manuprāt, tas nāk no teātra, par to jāpateicas labiem dramaturgiem, kas raksta teātrim un tiek arī ekranizēti. Un britiem ir labi režisori.
Jūs apgalvojat, ka neko nezināt par tēlošanu kameras priekšā. Es pati esmu aktrise (saka kāda balss no auditorijas otrā balkona – D.A.) un vēlos jautāt, kā jūs gatavojaties lomai? Jūs diskutējat ar režisoru, runājaties mājās ar vīru...
Nu, traki! Ja esmu uzņēmusies lomu, kurā nevaru būt es pati (un tādu piemēru manā karjerā ir bijis ļoti daudz), es rēķinos ar sekām. Ja nolemju kļūt par vidusšķiras britu juristi jeb frustrētu Vašingtonas mājsaimnieci, vai robotu, vai supersievieti raganu, tad pirms filmēšanas darbojos diezgan radikāli, lai izjustu, par ko man jākļūst. Pirmkārt, man to ir svarīgi saprast fiziski, lai tad, kad sākas filmēšana, man vairs nekas nav jādara – tikai jābūt. Tāda ir mana izjūta par darbu kinokameras priekšā – man patīk spēlēt, un es neciešu tēlošanu. Vai jūs saprotat atšķirību, par ko es runāju?
Spēlēšanu es uztveru kā dzīvošanas sastāvdaļu. Nu, jūs jau zināt, ka visu vecumu bērni to uztver kā pašsaprotamu un organisku viņu dzīves sastāvdaļu. Pieaugušie to nespēj. Viņi sāk izlikties. Jūs arī zināt, cik reti šāds spēles dabiskums ir sastopams uz ekrāna. Es vienmēr to daru kā Tilda Svintone, bet es dievinu katru reizi lomā justies kā cita persona. Katru reizi mēģinu aizmirst, kāda biju iepriekšējā filmā, kāds bija tās dzīvošanas ritms. Ļoti daudz diskutēju pati ar sevi. Ja mans ķermenis nepieņem jauno tēlu, es mainu ķermeni. Piemēram, Džūlija Ērika Zonkas filmā4 savā būtībā ir tik ļoti tāla no manis kā cilvēka. Parasti es vajadzīgās sajūtas mēģinu ievilkt sevī, bet šajā gadījumā bija citādāk – es savu personu ieliku galēji atšķirīgā situācijā un mēģināju tur dzīvot. Būt alkoholiķe. Skatoties filmu, cilvēki neaizdomājas, ka varonis uz ekrāna dzīvo tikai 90 minūtes; nu labi, tagad filmas kļūst garākas un garākas, bet tik un tā viņa dzīve ir ļoti īsa. Visam ir jānotiek ļoti ātri. Es mēģinu uzģērbt šo varoni savai personai kā citu ādu. Es ļoti daudz domāju un eksperimentēju ar savām sajūtām, bet tikai līdz brīdim, kad jāsāk filmēšana. Kameras priekšā es vairs neko nedomāju. Es esmu.
Es esmu laimīgs cilvēks, nekad miegā neredzu ne sapņus, ne murgus. Tas ir tāpēc, ka man ir filmas. Bet es gribu teikt, ka darbība uz ekrāna vienmēr izskatās ekspresīvāka, nekā tā ir filmēšanas laikā. Esmu satikusi lielas aktrises, kas stāsta, cik ļoti viņas nonāk savas jaunās lomas ietekmē, es to ļoti respektēju un pat apbrīnoju, jo ar mani pašu nekas tāds nenotiek. Man nav nekādas mieles pēc lomas. Jo es taču teicu – es tikai pārģērbjos. Tad novelku filmas drēbes un ar to viss ir beidzies.
Bet es domāju, ka savu spēju uzvilkt un novilkt lomu esmu mantojusi. Esmu armijnieka meita, es skaidri atceros, kā viņš, ģērbjot savu ģenerāļa mundieri, mainījās arī sejā. Es atceros, ka man ar tēvu ir bijušas daudzas nopietnas un asas diskusijas par apģērba nēsāšanu. Kaut gan jūs saprotat, ka tās nebija sarunas par modi.
Tildas Svintones Džūlija ir franču režisora Ērika Zonkas filmas titulvarone, filmu pirms gada rādīja Berlīnes festivālā. Bija liela viļņošanās - tik naturāli un sāpīgi viņa to dara. Mēs esam dzirdējuši, ka Svintone privātajā dzīvē neko nezina par alkoholu...
Ar šo filmu saistās amizantas lietas, jo es tiešām nebiju neko tādu lietojusi savā dzīvē... bet mani ļoti intriģēja to darīt uz ekrāna. Man nebija nekādas emocionālas vai fiziskas pieredzes, kā cilvēks reibumā jūtas. Un tad es nolēmu mazliet pamēģināt! Bet nekas labs no tā neiznāca, jo es vairākas dienas vienkārši nogulēju slima. Tad pastaigāju pa ballītēm ar glāzi rokā un pavēroju, kā cilvēki piedzeras. Kā tas notiek tehniski, kā mainās plastika, sejas izteiksme. Man šķiet, filma mums izdevās, jo tas nebija stāsts par sievieti alkoholiķi, bet par alkoholismu.
Pēdējos 3 - 4 gados Tildas Svintone ir ieguvusi jaunus apgriezienus. Holivuda bez viņas zīmola īsti vairs negrib (nevar) iztikt ne komēdijās (Sadedzināt pēc izlasīšanas5), ne trilleros (Maikls Kleitons6), ne fantāzijās (Nārnijas hronikas7).
Tik daudz ekspresijas ir šajos tēlos.
Tas ir amizanti, kad cilvēki tā lietišķi runā par manas karjeras pavērsieniem. Patiesība ir tāda, ka pēdējie gadi bijuši veiksmes apzīmogoti, bet šajā procesā ir vairākas daļas, kuras jāņem vērā, lai to varētu uzskatīt par taisnību. Pirmkārt, jebkurā dzīves mirklī ir notikumi un lietas, kas nepakļaujas mūsu kontrolei. Otrkārt, ir lēmumi, kurus strikti pieņemu es pati. Mana izvēle ir ieguldīt savu laiku un naudu neatkarīgos, eksperimentālos kinematogrāfiskos projektos. Man kā cilvēkam, lai justos pilnvērtīgi, ir nepieciešams pavadīt laiku kopā ar saviem draugiem – nevis lai iedzertu, bet lai uztaisītu kādu filmu.
Es esmu pārliecināta, ka kino tirgum mana personība neko nenozīmē, tāpēc esmu pilnīgi atvērta radošiem piedāvājumiem. Bet tajā pašā laikā es tiešām jūtos līdzatbildīga par tām filmām, kurās piedalos. Tas ir sava veida vindsērfings – balansēt starp to, kam tu esi atvērts un kam – slēgts; atrasties starp to, kas nav no tevis atkarīgs, un starp to, ko tu pats ietekmē.
Mans noskaņojums ir – pēc iespējas vairāk laika pavadīt Skotijā savās mājās. Diemžēl saņemu arvien vairāk piedāvājumu, un diemžēl tie jārealizē arvien tālāk no mājām. Es esmu jau pārāk ilgi nodzīvojusi pati savā ādā, savā pasaulē, lai arvien intriģējošāk būtu ielaist kādu pie sevis.
Vai izjūtat starpību, vai filma tiek uzņemta Eiropā vai ārpus Eiropas?
Es nepiekrītu šādam ģeogrāfiskam dalījumam. Es kino pasaulē velku robežas citādā veidā. Bieži vien man ir vairāk kopīga, piemēram, ar Ziemeļamerikas kino projektu, nekā ar Lielbritānijas industrijas izstrādājumiem. Būtiskākā atšķirība ir starp filmām, kuras tiek uzņemtas studiju sistēmas ietvaros, un starp to, kas notiek neatkarīgajā kino. Turklāt es domāju nevis tos, kas sauc sevi par neatkarīgajiem, bet patiešām tādi ir. Lielākā atšķirība ir – strādājot lielo studiju projektos, tev skaidri jāpatur prātā, ka radošais process šajā filmā ir beidzies pirms daudziem mēnešiem vai pat gadiem. Un, tērējot šos miljonus, viņiem ir skaidri uzrakstīts priekšā, tieši kā par šo naudu tam ir jāizskatās. Ja tu strādā neatkarīgā filmā ar mazu budžetu, kur tev neviens pār plecu neskatās un nekomandē, tieši kā tev jāpagriež galvu, bet toties tu zini, ka filmēšanas maiņā līdz sešiem vakarā, neskatoties uz lietu vai sauli, šī epizode ir jāuzfilmē, tev ir jābūt radošam šajā mirklī, tūlīt pat neskatoties ne uz ko. Tev ir jāuzfilmē, un viss. Tā ir milzīga atšķirība. Es nedomāju, ka cilvēki ir ļoti laimīgi, ja ir ieslodzīti vienā vai otrā no šīm sistēmām. Katrā no tām ir savi ierobežojumi. Bet nav iemesla domāt, ka strādājot vienā no tām, cilvēks nespētu strādāt arī otrā. Robežas novelk darba stils un nauda. Bet, ja radošs cilvēks jūtas vientuļš tur, kur viņš atrodas, viņš droši var pārkāpt ģeogrāfijai un paskatīties, kas notiek kaimiņos – varbūt tur viņš atradīs domubiedrus.
Tildai Svintonei ir pašai savs sinefīlu festivāls Skotijas mazpilsētā, no kuras cēlusies viņas senā dzimta (tās saknes stiepjoties līdz 9. gadsimtam). Festivālu sauc Balerīnas viesistabas sapņu kino (The Ballerina Ballroom Cinema of Dreams). Bērni tiek ielaisti, apmainot mājās ceptus cepumus pret kino biļeti. Viņai ir jaunas idejas. Ļoti cēlas.
Es šobrīd esmu laimīga teikt, ka atrodos pilnīgi jauna dzīves loka priekšā. Kopā ar savu draugu Marku, kurš ir rakstnieks un kultūrkritiķis, esam nodibinājuši fondu ar nosaukumu Fonds 8 un ½. Tas ir fonds, kurš dāvina kino bērniem. Mēs gribam apsveikt bērnus dzimšanas dienā, piemēram, astoņos ar pusi gados, un aizsūtīt viņiem dāvanu – filmu, kuru paši bērni varēs izvēlēties no saraksta mūsu web-lapā. Tās būs filmas, kuras citādi bērniem nebūtu pieejamas; mūsu saraksts ļoti atšķirsies no tā, ko viņi var noskatīties, aizejot uz multipleksu savā pilsētā.
Es rīkoju arī festivālus Cinema of Dreams, un martā mēs esam uzaicināti uz tikšanos ar Skotijas valdību, lai izveidotu šādus festivālus arī citviet Skotijā. Šī gada otrajā pusē mēs veidosim festivālam vēl vienu sesiju Skotijā, bet mums ir plāns izveidot šādu festivālu tīklu arī citur pasaulē. Nākošais ģeogrāfiskais punkts būs Somālija. Tas ir tas, ar ko es esmu aizņemta (Vētraini aplausi un gaviles).
Tildai Svintonei ir dvīņi, nu jau divpadsmit gadus veci – Havjērs un Honora. Viņas mājas ir tālu no burzmas, tabloīdiem, skandāliem – Skotijā. Tas nenozīmē, ka pasaule par viņu neko nezina. Privātā dzīve Tildas Svintones statusā ir publiska. Vai ar to cīnīties vai samierināties – viņas pašas ziņā.
Mani bērni nejūtas īpaši ietekmēti no maniem ekrāna tēliem. Starp citu, līdz ļoti nesenai pagātnei viņi vispār nebija redzējuši nevienu no manām filmām, līdz iznāca uz ekrāniem Nārnijas hronikas. Turklāt mēs dzīvojam vietā, kur nav pārblīvēts ar kinoteātriem un filmu plakātiem, tā ka viņiem nekas netraucē būt brīviem no manis uz ekrāna. Pirmo reizi viņi mani ieraudzīja televizorā, Nārnijas klipā un paziņoja, ka nevēlas to redzēt, jo filma izskatās pārāk skaļa. Un es viņiem teicu, ka būšu ļoti priecīga pateikt savam aģentam – divas biļetes pasaulē uz šo filmu paliks nepārdotas. Tad viņi galu galā filmu noskatījās uz DVD un nebija lielā sajūsmā – viņi uzskatīja, ka daudz kas filmā ir nepareizi attēlots. Otrajā Nārnijā viņi paši piedalījās masu skatos un līdz ar to bija vairāk iesaistīti filmas veidošanā. Dēls ir sācis ļoti interesēties par operatora darbu un līdz ar to par filmu veidošanu, bet viņiem joprojām nepatīk mani redzēt uz ekrāna grimā. Man pašai arī nepatika redzēt savu mammu briesmīgi pārģērbušos. Tā ka viņi reaģē ļoti veselīgi.
Berlīnes kinofesivāla žūrijas priekšsēdētāja ir apkrauta ar atbildību. Pirmkārt ar emocionālo. Tildas Svintones seja un intelekts glaimo nevis viņai pašai, bet festivālam. Viņa prot šo atbildību nest.
Es kā aktrise negrasos neko ietekmēt. Šīs Berlināles žūrijas sastāvs nosaka to, ko mēs varam vērtēt – mūsu starpā nav kinorežisoru, tātad mēs lielā mērā pārstāvam publikas viedokli. Es nezinu, vai mana aktrises pieredze strādāt kameras priekšā kaut kā spēj ietekmēt to, vai mākslas darbs uz mani iedarbojas jeb ne. Es strādāju kino 23 gadus, bet vai tas man palīdz uztvert filmu, es nezinu. Ceru, ka jūs saprotat, ko es mēģinu pateikt. Tas, ko es meklēšu festivālā, ir cilvēciska enerģija, reāls spēks un nevis kaut kas, ko var nospēlēt. Svarīgs ir dialogs, kurš vai nu eksistē starp auditoriju un ekrānu vai arī neeksistē. Tā ir mijiedarbība, sava veida džezs. Skatītājam ir jāsaprot, ko režisors viņam ekrānā ir iekadrējis un – kāpēc tieši to? Ja tā ir seja, tad – kāpēc? Ja tā ir pudele, tad – kāpēc? Teātra publikai un aktieriem to ir grūtāk saprast, jo tur skatuves kārba un publika zālē ir nemainīgās attiecībās, bet kino izteiksmes dažādie veidi skatītājam ļauj justies gan novērotājam, gan līdzdalībniekam. Es gribu, lai filma mani izrauj no tā noskaņojuma, ar kuru esmu iegājusi zālē. Es gaidu filmu, kas mani paņems savā varā un kaut ko ar mani izdarīs. Es koncentrēšos un relaksēšos, ļaušos strāvām no ekrāna un tiešām ceru, ka tas būs iespaidīgi.
1 Karavadžo / Caravaggio (Derek Jarman, 1986, Sudraba lācis Berlīnes festivālā, nominācija Zelta lācim). Tildas Svintones loma – Lena.
2 Zils / Blue (1993, kinoforumā Arsenāls demonstrēta 1994. gadā) – Dereka Džārmena pēdējā filma, kuras vienīgais attēls 79 minūšu garumā ir zils laukums, fonā skanot Tildas Svintones balsij. Edinburgas starptautiskajā filmu festivālā (1994) balva kā labākajai jaunajai britu filmai, Stokholmas filmu festivālā (1994) – goda balva „par iedvesmu, kas paceļ dzīvi un nāvi pāri filmas formai un jebkurām balvu kategorijām”.
3 Orlando / Orlando (1992, kinoforumā Arsenāls demonstrēta 1994. gadā). Titullomā – Tilda Svintone, par to saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas nomināciju kā labākā aktrise, apbalvota Sietlas un Saloniku festivālos; filmai kopumā 11 balvas un sešas nominācijas, no tām divas Oskara balvai.
4 Džūlija / Julie (Erick Zonca, 2008, nominācija Berlīnes festivāla Zelta lācim). Titullomā – Tilda Svintone, kā labākā aktrise nominēta Cēzara balvai (Francijā) un Londonas kinokritiķu ģildes balvai, apbalvota ar Evening Standard British Film Award.
5 Sadedzināt pēc izlasīšanas / Burn After Reading (Ītens Koens, Džoels Koens / Ethan Coen, Joel Coen, 2008, Venēcijas festivāla atklāšanas filma, nominēta Golden Globes balvai kā labākā komēdija, Rīgā demonstrēta no 2008. gada 10. oktobra k/t Forum Cinemas). Tildas Svintones loma – Ketija Koksa / Katie Cox, Džona Malkoviča varoņa Osborna Koksa sieva un Džordža Klūnija varoņa Harija Farera mīļākā.
6 Maikls Kleitons / Michael Clayton (Tonijs Gilrojs / Tony Gilroy, 2007, četras nominācijas Zelta globusa balvai, septiņas nominācijas Oskara balvai. Rīgā demonstrēta no 2008. gada 18. janvāra k/t Forum Cinemas). Tildas Svintones loma – biznesa haizivs Karena Kraudera / Karen Crowder, Oskara balva kā labākajai otrā plāna aktrisei.
7 Nārnijas hronika: Lauva, Ragana un drēbju skapis / The Chronicles of Narnia: The Lion, the Witch and the Wardrobe (Endrjū Adamsons / Andrew Adamson, 2005, trīs nominācijas Oskara balvai, Oskars par labāko grimu. Rīgā demonstrēta no 2005. gada 25. decembra k/t Forum Cinemas). Filma aizsāk Klaiva Steplza Lūisa grāmatu ekranizāciju sēriju, Tildas Svintones loma – Baltā ragana.
