Kino Indijā
03.08.2009
Kristīne Briede - Antonio
Indieši kino piegādā no debesīm.
Indijā ir ne tikai grausti un smuki bērneļi, kā to tagad zinām pēc Oskara balvu ceremonijas. Izrādās, Indijā darbojas arī gluži revolucionāra filmu izplatīšanas un demonstrēšanas sistēma, kura visā drīzumā var nonākt arī līdz Eiropai. Par to žurnālam Kino Raksti no Indijas ziņo autore.
I. Debesīs
Digitālā kino izraisītā revolūcija, vismaz filmu izplatīšanas un demonstrēšanas ziņā Indijā jau ir notikusi. Svaigas, tikko kā kinostudijās pabeigtas filmas tiek ciparotas un caur satelītu nogādātas pa taisno kinoteātros, kur tās sagaida ietilpīgi serveri un kur tās tiek demonstrētas, izmantojot kvalitatīvus videoprojektorus. Šī paņēmiena galvenās priekšrocības ir tās, ka, pirmkārt, vairs nav jāizgatavo 35 mm kopijas, kas ir ne tikai dārgas, bet arī smagas un aizņem daudz vietas; atkrīt arī to transportēšana. Otrkārt, teju vai nepārvērtējams faktors – tik tiešām zibenīgi lidojoša objekta cienīgs izplatīšanas ātrums. Ja filma ir gatava ceturtdienas vakarā, tad jau piektdien to labā kvalitātē un sinhroni var izrādīt kaut vai 800 kinoteātros, un lai tie atrastos vai visattālākajos valsts nostūros - tā stāsta kino digitālās izplatīšanas celmlaužkompānijas UFOmoviez pārstāvis, Keralas Reģionālās nodaļas menedžeris Gidžū Metjū (Giju Mathew).
- Darbu mēs uzsākām samērā nesen - 2005. gadā, taču šobrīd tikai Keralā vien ir jau vairāk nekā 170 kinoteātru, kas filmas demonstrē digitālā formātā. Visā Indijā tādu kinoteātru ir vairāk nekā 1400, precīzu skaitu ir grūti noteikt, jo gandrīz katru nedēļu pa kādam kinoteātrim nāk klāt - šonedēļ atkal parakstām līgumus ar diviem.
Mūsu profils ir digitāla kino demonstrēšanas servisa nodrošināšana, mēs paši ar filmu distribūciju nenodarbojamies – to dara producenti un izplatītāji. Tāpēc, uzsākot darbu, vispirms saņemam no producenta vai izplatītājkompānijas pasūtījuma vēstuli, kurā izklāstīts cik, kur un kādos apjomos viņi vēlas izplatīt savu filmu. Tad producents nodod mūsu rīcībā filmas negatīvu vai pozitīvu un mēs izgatavojam vienreizēju digitālu kopiju. Vislabākais rezultāts tiek iegūts no negatīva, jo tad varam veikt arī dažādus uzlabojumus, tai skaitā krāsu korekciju. Pēc negatīva (vai pozitīva) saņemšanas mēs to kvalitatīvi norenkojam (šo procesu Indijā sauc par telecine). Kad filma pārvērsta no analoga formāta digitālā, varam veikt krāsu korekciju. Par krāsu koriģēšanu noteikti tiek informēts arī filmas operators, kurš, ja vien nav aizņemts ar citiem darbiem, nāk uz laboratoriju, un mēs to darām kopā. Nu jau gan pēdējā laikā producenti un operatori zina, ka mums ir pieredze un mēs nodrošinām ļoti labu kvalitāti, tāpēc vairākumā gadījumu nemaz nenāk un neskatās līdzi.
Vai producents, producējot filmu, jau zina, ka viņš to izplatīs digitāli?
Jā. Ziņas par šo pakalpojumu jau ir tirgū, un producenti ar to rēķinās. Tas ļauj ietaupīt milzīgas summas un palīdz izplatīt filmu ļoti ātri. Pirms distribūcijas posma mūsu menedžeris vēlreiz sazinās ar producentu un izskaidro kas un kā, tāpat nodemonstrē iespējamo rezultātu.
Kino ļaudis nereti ir diezgan konservatīvi attiecībā uz jaunām tehnoloģijām. Īpaši runājot par attēlu...
Attēla kvalitāte ir daudz labāka nekā analogajām kopijām. Bez tam, rādot filmu kaut tūkstošo reizi, tās kvalitāte būs tāda pati kā pirmajā izrādīšanas reizē. Nav ne skrāpējumu, ne iespējamu plīsumu, kas var rasties, pārvadājot kopiju pa Indijas ceļiem vien! Un padomājiet, kādas parasti izskatās filmu kopijas pēc to demonstrēšanas trešās vai ceturtās nedēļas!
Vai šis ir pašu indiešu izgudrots koncepts?
Jā, tas ir mūsu firmas dibinātāja - indieša Sendžei Geikvada (Sanjay Gaikwad) smadzeņu auglis. Kompāniju UFO izveidoja viņa vadītā Valuable Group of Companies sadarbībā ar Apollo International Limited. Indijā ir vēl dažas firmas, kas ar to nodarbojas, taču mēs esam pionieri - vislielākie un vienīgie, kas nodrošina piegādi caur satelītu un izmanto viedkartē bāzētu licenzēšanas mehānismu. Mums ir arī ļoti liberāla mārketinga politika, tāpēc aizvien vairāk un vairāk kinoteātru vēlas ar mums strādāt.
Kas notiek kinoteātros? Sākotnējiem ieguldījumiem droši vien jābūt apjomīgiem...
Tieši otrādi! No kinoteātriem, kas vēlas uzsākt demonstrēt filmas digitāli, tas prasa ļoti maz. Mūsu kompānija ir tā, kas iegulda kinoteātrim nepieciešamajā digitālajā aparatūrā - 15 lakhu apmērā. Tādējādi aparatūra pieder mums, mēs tikai piešķiram kinoteātrim tiesības to izmantot, kā arī nodrošinām tās profilaksi un labošanu, ja nepieciešams. Aparatūra ir mūsu, tā teikt, mūža maizē. Tas kinoteātrim ir daudz izdevīgāk, nekā pašam iegādāties aparatūru, kura novecotu gada vai divu laikā... Vienīgais, kas kinoteātrim sākumā jāiegulda, ir depozīta iemaksa – var teikt, zināma reģistrācijas maksa 2 lakhu apmērā. Ja kinoteātris pēc sešiem mēnešiem vai jebkurā citā laikā vēlas pārtraukt sadarbību ar mums, tad mēs atmaksājam viņiem šo reģistrācijas maksu un paņemam savu aparatūru atpakaļ.
Kinoteātros mēs uzstādām savu serveri Cineblaster un HD projektorus. Vēl nesen lietojām 6 -7000 lūmeņu projektorus, bet tagad sadarbībā ar Panasonic esam izstrādājuši jaunu projektoru ar 10 000 lūmeņu kapacitāti. Tos arī pašlaik instalējam lielākajos un labākajos kinoteātros, kam ir lieli ekrāni utt. Demostrēšanas kvalitāte ir ļoti laba – šim projektoram ir četras lampas. Ja rodas kāda tehniska problēma kādā no kinoteātriem, tad to menedžeri zvana uz mūsu tehnisko daļu un aparatūra tiek nekavējoties nomainīta.
Nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka nākotnē kino tiks filmēts uz HD kamerām, un tad, kad atkritīs arī renkošanas process, kinoteātros būs vienkārši ideāla attēla kvalitāte. Tas pamazām jau notiek; mēs gan pagaidām esam izplatījuši tikai vienu šādu filmu.
Un kā ar skaņu?
Skaņa arī tiek piegādāta tādā pašā veidā – piegādājam 5.1 Dolby Stereo izeju no servera kinoteātrī, un kinoteātrim pašam jānodrošina tās atskaņošana pienācīgā kvalitātē – ar attiecīgiem skaļruņiem utt.
Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par tehnisko procesu un darbu ar satelītu.
Filma tiek renkota jeb telecinēta, izmantojot Hi-definition standartu, tās saturs tiek pārvērsts AVI failā. Šis AVI fails savukārt kodēts un konvertēts sakompresētā MPEG 4 failā. Kino procesorā katrs MPEG 4 faila kadrs tiek atsevišķi šifrēts un šifrētā veidā arī saglabāts.
Mēs īrējam nelielu vietu uz satelīta, kas nosedz visu Indiju un vēl dažas blakusvalstis – tā sauktais Asia Set. Kad pienāk filmas demonstrēšanas laiks, caur šo satelītu nosūtām filmu uz kinoteātri. Pirms filmas nosūtīšanas mēs lūdzam kinoteātra darbiniekus uz kādām trim stundām ieslēgt serveri; filma tiek ielādēta nedaudz īsākā laikā, nekā tās reālais garums – respektīvi, trīs stundu garas filmas ielādēšana aizņem mazāk nekā trīs stundas. Tā kā faila saturs ir šifrēts, tiek nodrošināta visaugstākā līmeņa drošība - bez producenta jeb autorizēta distributora licences kinoteātra īpašnieks filmu nevar ne demonstrēt, ne pat noskatīties pats pilnā kvalitātē. Tiesa, testa režīmā īpašnieks vai repertuāra sastādītājs filmu noskatīties var, taču skatāmajam paraugam pāri klājas plāna filtra kārtiņa - šādu filmu skatītājiem demonstrēt nevar.
Kā tas darbojas praksē? Piemēram, konkrēts distributors vēlas dot filmu kādam kinoteātrim demonstrēšanai uz nedēļu, uz 28 seansiem. Mēs pieņemam šādu pasūtījumu, mūsu tehniskā nodaļa ģenerē pasūtījumam konkrētu licenci. Distributors jeb producents nosūta kinoteātrim šo licenci viedkartē, ar kuru var atkodēt saturu, un kinoteātris var demonstrēt filmu. Ja licence ir uz 28 seansiem, tad viņi nevar to demonstrēt 29 reizes. Ja distributors izvēlas turpināt, tad viņam tiek ģenerēta jauna licence.
Cik tas viss maksā?
Producents nopērk vienu digitālo kopiju, kas ir paredzēta neierobežotam izrāžu skaitam. Tā maksā apmēram 1 lakhu (apmēram 1000 latu). Salīdzinājumam – vienas analogās kopijas izgatavošana Indijā maksā 50-70 000 rūpiju, trīs stundu garas filmas kopija - kādas 90 000 rūpijas. Vēl mēs ņemam nelielu maksu no producenta un no kinoteātra par katru seansu - no katra pa 250 rūpijām, t.i., kopā 500 rūpijas (apmēram 5 Ls) par vienu seansu pirmajā izrādīšanas nedēļā. Vēlāk seansu maksa attiecīgi samazinās. Tas ir viss.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai esat paredzējuši strādāt arī starptautiskā līmenī? Caur satelītu taču nebūtu problēmu nodrošināt piegādi jebkur pasaulē.
Pašlaik mēs jau strādājam Kiprā, Singapūrā un Nepālā, drīz uzsāksim darbu arī Šrilankā un Maurīciju salās. Lūkojamies arī ASV un Eiropas virzienā. Medija piegāde pašlaik taču ir kino pasaulē visproblemātiskākā...
II. Uz Zemes
Tā. “Paldies,” noklausījusies brīnumjauko pasaku, sev teica šo rindu autore un devās faktu pārbaudīšanas ekspedīcijā uz diviem kinoteātriem. Vispirms uz pašu lielāko kino izrādīšanas pili Keralā - zināmā mērā multipleksu, kaut arī tā to šeit nesauc. Šeit šo parādību sauc par trim kinoteātriem vienā ēkā un ar vienu menedžmentu. Izstāvējusi atsevišķo - sievietēm paredzēto - biļešu rindu, autore tiek tuvāk Saritai, Savitai un Sangeerai.
Sarita ir lielā māsa, tās zālē ir 1300 sēdvietas un tā patiešām pārgājusi uz augstāk aprakstīto digitālo sistēmu, ko piedāvā spicie puiši no UFO. Zāle ir līdz pusei pilna, neskatoties uz to, ka ir dienas vidus un šeit tiek izrādīta vienkārša sadzīviska drāmkomēdija par ģimenes dzīvi un attiecībām, nevis vadošo malajalu ekrāna superstāru parāde Twenty- twenty (krimiķis, savveida Oušena banda) un pat ne pēdējā laika grāvējs Graustu miljonārs, kas bauda milzīgu skatītāju interesi un biļetes nemaz tik viegli nav dabūjamas, neņemot vērā rezignētas piezīmes un kaismīgus anti-rakstus no atsevišķiem indiešu kinoindustrijas pārstāvjiem - sak, taisām mēs n-tos gadus kārtīgu indiešu kino ar skaistām dziesmām, dejām, tērpiem un palēcieniem, bet pietiek vienam amerikānim uztaisīt lētu gabalu par mūsu graustiem, kā to ceļ mākoņos!
Pētniece pārliecinās, ka tiešām gan bilde, gan skaņa – abas ir labas. Attēls ir ļoti dzidrs, skaņa tāda, ka krūtis vibrē. Tikai gaismu zālē nez kāpēc pārāk ilgi nedzēš nost. Nodzēš, kad jau pagājušas aptuveni 10 minūtes no filmas sākuma un sāku domāt, ka tas šeit piederas pie lietas. Vēlāk personāls atstāsta, ka tas bijis vienas skatītājas – baltās sievietes (šo rindu autores) dēļ, jo pārlieku aizdomīgi esot šķitis, kāpēc gan ārzemniece lai nāktu uz malajalu filmu, kuras valodu acīmredzami nesaprot. Tāpēc drošības labad iekšālaidēji nolēmuši pārliecināties: ar ko sēž un vai seansa laikā tumsā nenotiek kādas nelikumīgas knakstīšanās vai, dievs pasargi, narkošanās, ar ko izstīdzējušie eiropieši esot slaveni.
Filma ir gara – ar diviem starpbrīžiem. Pēc trim stundām un laimīga autore iet izprašņāt visu trīs kinoteātru menedžeri Setonata P.M. (Sethonath P.M.) kungu.
- Jā, mēs uzstādījām digitālo sistēmu pirms diviem gadiem, 2007. gadā, un esam ar to ļoti apmierināti. Gan tikai vienā - lielākajā kinoteātrī, Saritā. Pārsvarā to tad tur arī izmantojam, taču esam saglabājuši arī vecos 35mm projektorus, reizēm rādām arī no tiem. Piemēram, janvārī salīdzināšanai trīs nedēļas filmas rādījām digitālajā formātā, vienu nedēļu vecajā – analogajā. Februārī būs tikai digitālās filmas. Mazākajā kinoteātrī Savita mums ir pat 70 mm projektori, no kuriem arī dažreiz rādām.
Ko esat ieguvuši, projicējot filmas digitālā formātā?
Pārsvarā tie ir ekonomiska rakstura ieguvumi – kaut vai elektrības izmaksu samazināšanās... Ir arī kvalitātes uzlabojumi – labāks attēls, jo projektors dod konstantu gaismu, kas nozīmē, ka attēls ir ļoti ass. Jau trīs mēnešus mēs lietojam jaunu, spēcīgu 10 000 lūmeņu projektoru, ko mums uzstādīja UFO. Tas iet kā pulkstenis.
Kāpēc neuzstādāt digitālās iekārtas arī pārējos divos kinoteātros?
Tas tomēr ir dārgi. Sākumā jāiemaksā vairāk nekā 2 lakhi (apmēram 2000 latu), un tad vēl katra seansa maksa, kas gan nav īpaši liela. Lielajā kinozālē mēs to varējām atļauties, taču ne mazajās. Savitā ir tikai 227 sēdvietas un Sageerā – 675. dienas laikā zāles apmeklējums ir 50-60% no sēdvietām, vakaros – vairāk. Vienas biļetes cena svārstās no 50 līdz 60 rūpijām, uz grāvējiem – 70 rūpiju. Taču nākotnē domājam un ceram...
Otra, pavisam neliela kinoteātra Kanoos īpašnieks Vilsons Augustīns Akkara (Wilson Augustine Akkara), kurš kopā ar brāli vada arī vienu no apmēram 200 Keralas distributorfirmām Celebrate screens PVT.LTD., ir pavisam pretējās domās par pakalpojuma dārgumu:
- Mūsu zālē ir tikai 215 vietas, bet tas viss ļoti labi atmaksājas. Tagad jau tas ir tikai laika jautājums, neviens vairs neprāto, vajag vai nevajag - protams, visi grib. Mēs pilnībā pārgājām uz digitālo sistēmu pirms diviem gadiem un esam ļoti apmierināti. Agrāk mums bija jāpērk kopija par 60 000 rūpijām, taču tagad tas viss atkrīt. Par naudu vispār nav runa, jo turpmāk atkritīs arī visas depozītu iemaksas un maksas par seansiem, jo visi – gan kinoteātru īpašnieki, gan distributori, gan servisa firma nopelna pietiekami ar reklāmām, ko demonstrējam pirms seansiem.
No distributora viedokļa varu teikt, ka samazinās arī mūsu izdevumi – tagad mēs samaksājam UFO 20 000 rūpijas par vienu filmu, un tas viss. Kā distributors es pārstāvu arī Warners - puse no filmām, ko izplatām, nāk no Holivudas, taču tas tirgus iet mazumā, jo ievērojami aug mājas kinoteātru skaits, interneta lietošana, diski. Taču jauna indiešu filma aiziet tirgū ļoti labi uz trim četrām nedēļām, tāpēc šis laiks jāizmanto maksimāli.
Lai kā pētniece centās, pārliecinošus pretpierādījumus digitālajai kino izplatīšanas sistēmai viņa tā arī neatrada (iebildumu nebija ne debesīs, ne arī virs zemes). Tāpēc, ja kāds ļoti vēlas, var uztvert šo rakstu arī kā iebarošanu. Taču ne jau par iebarošanu ir šis stāsts un pat par naudu ne... Drīzāk gan par to, kā jaunie mediji iekaro arī sirmus un uz abām kājām realitātē stingri stāvošus bastionus –mūsu vecos, labos, mīļos kinoteātrus.
