Kinoskatītāja portrets
26.08.2009
Kur cilvēks var bez milzīga kapitālieguldījuma nesodīti lūrēt uz citiem, raudāt un smieties, ienīst un mīlēt, garlaikoties un izklaidēties, un turklāt nebaidīties no tā, ko par to teiks apkārtējie? Nu, protams, šo ekskluzīvo iespēju piedāvā kino zāles tumsa, kurā ienirstot, deputāti un bezdarbnieki, dakteri un slimnieki, kinologi un suņu ķērāji, frizieri un hipiji, melanholiķi un holēriķi, skopi večuki un dzejiski noskaņotas jaunkundzes, pirtnieki un saldējuma pārdevēji var bez bēdu ļaut vaļu sapņiem, fantāzijām, ilūzijām un cerībām.
Jau 1937. gadā čehu rakstnieks Karels Čapeks smejamgabalā Kā top filma ar šķelmīgu smaidu aprakstīja kino tapšanas neloģiskumu un juceklīgumu. Lai filma skatītājam būtu pa prātam, izsenis viena no galvenajām lietām ir sižets. „Spēles noteikumi prasa, lai sižets tiktu notverts (dzīvs vai miris) ārpusfilmu pasaules neskartajos mūža mežos. Viņu vajag ar uzvaras gavilēm atvilkt uz kinostudiju kā medību trofeju. Sižetiem vajag uzglūnēt. Viņus vajag atklāt. Pēc viņiem rīko ekspedīcijas uz literatūras, teātra un pat reālās dzīves necaurejamiem džungļiem. Vajag, lai sižetā būtu „kaut kas”(to saka, lietpratīgi piemiedzot aci),” raksta Čapeks.
Nelaime tikai tā, ka šis mistiskais „kaut kas” katram skatītājam vai skatītāju grupām (ja tomēr atļaujamies kino gājējus sistematizēt) ir atšķirīgs. Reiz skolas gados pati nokļuvu situācijā, kas spilgti raksturo šo tēzi. Laikā, kad izstīdzējušo tīņu jaunkundžu iemīļotākais žanrs mazpilsētas kinoteātrī bija indiešu raudulīgās melodrāmas pārdienās un drošsirdīgā dienvidslāvu indiāņa Goiko Mitiča kaujas sauciens nepārdienās, draudzene, kas cienīja arī ēģiptiešu mīlas mokas, mūs ar vēl vienu meiteni pierunāja doties uz kādu no šiem šedevriem. Pustukšā zālē izvēlējāmies labākās vietas, es apsēdos vidējā krēslā un seansa laikā piedzīvoju īstas dvēseles mokas un draudzības stipruma pārbaudi. Filmas viducī labās puses draudzene iekrampējās man rokā, lai lietu rūgtas asaras par izkrāšļoto un gaudulīgo varoņu ciešanām, bet kreisās puses kaimiņiene sāka skaļi smieties, tā izrādot savu nicinājumu pret konkrēto filmu, melodrāmas žanru un ēģiptiešiem vispār.
Līdzīgā situācijā reiz nonācu, apmeklējot itāļu intelektuālā humora ikonas Nanni Moretti filmas Aprīlis seansu Londonas kinofestivāla laikā. Skatoties, manuprāt, ļoti asprātīgos jokus, ik pa brīdim laidos gardā smējienā, bet man par lielu izbrīnu zāles klusumā smiekli lustīgi atbalsojās vien kādā tālā aizmugures rindā. Kad tika ieslēgta gaisma, sapratu, ka mani apkārtsēdētāji bija atturīgie angļi, kuru humoram citas tradīcijas, bet lielie gavilētāji gaļorkā bija daži autora tautieši.
2008. gada nogalē jauniešu organizācija Avantis veica pētījumu, kas atklāja interesantus skaitļus par mūsdienu jauniešu kino interesēm. Izrādās, 44 % no aptaujas respondentiem dodas uz kinozāli dažas reizes mēnesī. Sava statistika noteikti ir lielajiem daudzzāļu kinoteātriem ar raibum raibo (pārsvarā ASV mogulu ražojuma) repertuāru, bet šoreiz interesantāk šķita papētīt, kāds ir šābrīža skatītājs, kurš riskē pieņemt nopietnāku piedāvājumu – doties uz Eiropas filmām, filmu klubu un lektoriju skatēm kinoteātros Rīga un K.Suns. Šī raksta mērķis nav nodarboties ar statistiku, bet gan palūkoties uz dīvaino objektu ar nosaukumu „kino skatītājs” no personiskās un filmu izrādītāju pieredzes.
Popkorns, kola un draugi
Uz jautājumu, vai kino skatītājs atšķiras no teātra un TV skatītāja, atbild kino kritiķe, LTV žurnāliste un kinoteātra Rīga programmas veidotāja Daira Āboliņa:
„Ja mēs runājam par iedomāto TV, kino vai teātra skatītāju, tad tie ir ļoti atšķirīgi cilvēki. TV ir dīvāna pasākums un par šiem skatītājiem mēs varam spriest tikai katrs pēc sevis. Kino ir, protams, visdemokrātiskākais no mākslas baudīšanas veidiem, kaut gan arī teātris un opera pēdējā laikā kļūst aizvien demokrātiskāki – gan teātris pret auditoriju, gan auditorija pret teātri. Ja runājam par situāciju Latvijā, tad man šķiet, ka Forum Cinemas iemieso to, ko varētu saukt par vidējo (ideālo) skatītāju – viņš grib kino, kas viņu izklaidēs, nobiedēs, uzmundrinās, protams, izmantojot visu to, ar ko šis modernais cilvēks grib nodarboties, skatoties filmu. Tātad līdzi jāņem draugi, popkorns, kola vai kas cits – viss šis komplekts ļoti bieži pieder pie kino apmeklējuma.”
Par popkornu un kolu stāsta kādreizējie leģendārās Kinogalerijas ilggadējie darbinieki, tagad jau vairākus gadus kinoteātra K.Suns saimnieki Aīda un Juris Zviedri: „Kad kinoteātrī rīkojām Astrīdas Lindgrēnas simtgadei veltītu programmu, mums bija laba sadarbība ar dažādām skolām. Reiz piedzīvojām, ka uz seansu atbrauca lauku bērni, kuri nekad mūžā vēl nebija redzējuši īstu kino uz lielā ekrāna. Toties viņi bija ilgāku laiku krājuši naudiņu, lai katrs nopirktu lielu tūtu ar popkornu un pašu lielāko kolas tilpumu, un nu pirms seansa drūzmējās kafejnīcā. Bērniem viss šis notikums patiešām izvērtās par lielu pārdzīvojumu, kas paliks atmiņā uz mūžu.”
Jā, nez no kurienes viņi jau zināja, ka iešana uz kino nozīmē svinīgo trīsvienību skatīties + ēst + dzert? Kinoteātra Rīga pieredzē ir gadījums, kad pie kases mazs puisītis, kuram vecāki pērk biļeti uz filmu, jautā kasierei, vai šeit pārdod popkornu, un pēc noraidošas atbildes triumfējoši saka mammai: „Es taču teicu, ka šis ir vissliktākais kinoteātris!”. Pēc pāris dienām kasē atkal atskan šāds jautājums, bet šoreiz jautātāja ir sieviete, kas uz noraidošo atbildi saka: „Paldies Dievam!” un priecīga pērk biļeti. Ej nu izdabā!
Padomju laika rūdījums
Īstens padomju laikā audzis kino skatītājs bija trenēta un pacietīga būtne. Mūžīgie izbraucieni uz nomales kinoteātriem, kur vienā seansā varēja noķert retas pusaizliegto Tarkovska, Kurosavas , Bertoluči un citu spožu autoru filmas, un stāvēšana uz ielas aukstumā garā rindā pie kinoteātra Rīga, lai iegūtu biļetīti uz latviešu filmu pirmizrādēm, norūdīja miesu un mākslas darba baudīšanai piešķīra īpašu saldmi.
Reiz mežonīgi aukstā ziemas dienā ar draudzeni devāmies uz kinoteātri Pārdaugavā, lai noskatītos izdaudzināto Etores Skolas filmu Balle. Kas nu vairs atceras, vai apkures sistēmai bija atgadījusies kāda liga jeb tukšo kinoteātri nekurināja materiālu apsvērumu dēļ, bet filmas muzikālo skaņu celiņu draudēja pārtraukt mūsu zobu klabēšana .Vistrakāk sala kājas, bet doma doties mājās mūsu karstajās kino cienītāju sirdīs pat neuzplaiksnīja. Pēkšņi draudzene atcerējās, ka filmās redzējusi bezpajumtniekus sala gadījumā tinam kājas avīzēs. Man somā bija svaigi pirkta televīzijas programma, viņai – laikraksts Padomju Jaunatne. Sekojot kinematogrāfā noskatītai praktiskai dzīves gudrībai, āvām nost zābakus un gluži kā kājautus armijā savinķelējām presi ap lāstekās pārvērstajām kājām. Mūsu sasalusī dzīvība tika izglābta, filmu priecīgi noskatījāmies līdz galam un mājupejot secinājām, ka demokrātiskā televīzijas programma izrādījusies krietni siltāka par ideoloģiskās preses izdevumu.
Viena no pārmaiņām kino skatīšanās kultūrā, salīdzinot ar padomju laikiem, man šķiet filmas titru noraušana. Skan pēdējā dziesma, puse zāles aizkustinājumā šņukst, bet jau tiek iedegta gaisma un daļa publikas pielec kājās, ķeras pie mobilajiem telefoniem un tos ieslēdz pilnā zvana režīmā ar tādu steigu, kā smacējs ķer pēc skābekļa balona. Pieliekties, lai netraucētu tos, kuri vēl izmisīgi tver titros redzamos uzrakstus, vairs nav modē. Biļešu kontrolieri lietišķi vienaldzīgi vēro skatītājus kā konveijera sastāvdaļu, jo uz nepārtraukti slīdošās lentas jau parādījušies nākamie kinematogrāfa apmeklētāji. Manu idealizēto iedomu, ka padomju laika kinoteātros tā nenotika, Juris un Aīda gan apstrīd ar argumentēto atzinumu, ka toreiz filmu beigās garo titru nemaz nebija, bet sekoja īss uzraksts „конец”.
Pusslepenie kinoseansi, Valentīnas Freimanes stāvgrūdām pārpildītās lekcijas (piemēram, Kinogalerijā aktieri brāļi Žagari reizēm izlūdzās kino mehāniķim iespēju kāroto filmu noskatīties kaut no projekcijas šaurā lodziņa), Mika Savisko vadītais TV raidījums Kino un mēs, poļu kinožurnāla boksterēšana ar vārdnīcas palīdzību jeb vismaz krāsaino bilžu apskate – tas viss ne tikai pavēra nišu cenzūras rūpīgi aiztapsētajās informācijas drapērijās, bet arī emocionāli un intelektuāli tuvināja tos, kuri mērķtiecīgi sliecās uz kino žanra izzināšanu. Līdzīgu kolektīvo sajūsmu par kino maģiskajām iespējām 80. gadu beigās un 90. gados izjuta arī Arsenāla daudzgalvainais skatītāju pulks.
Kā tagadējais kino skatītājs atšķiras no padomju laiku kino apmeklētāja? – ar šādu jautājumu vērsos pie ilggadējas kinoteātra Rīga darbinieces Daces Alksnes. „Mainījies skatītāju vidējais vecums. Mūsu publika pašlaik pārsvarā ir jaunieši – studenti, viņus var atpazīt pēc apģērba – jakas, šalles, somas. Strādājošie cilvēki ģērbjas citādāk, tiem ir labāki mēteļi, solīdāki kostīmiņi. 90. gados skatītāji vecuma ziņā bija vairāk nobrieduši. Visumā publika ir pieklājīga, vairs nemēģina klusībā smēķēt vai mēģināt ietikt seansā bez biļetes, kā tas agrāk mēdza gadīties. Arī cilvēki alkohola vai narkotiku reibumā ir reta parādība. Vecākus cilvēkus pēc gadiem 60 gan vairs praktiski neredz – ja nu vienīgi bezmaksas seansos. Laikam jau finansiālā situācija vairs neļauj nākt uz kino, bez tam arī mūsu repertuārs arī ir vairāk piemērots jaunākiem cilvēkiem. Uz Rīgas sargiem gan nāca visi – gan vecāka gadu gājuma ļaudis, gan krievu tautības skatītāji, kuri parasti uz latviešu filmām nenāk. Parasti skatītāji nāk divatā, meitenes gan mēdz nākt arī vienas, bet puiši to dara ļoti reti. Uz filmām nāk arī daži ārzemnieki, reizēm iemaldās kāds tūrists, kam gan parasti vairāk interesē ēkas arhitektūra. Tagad skatītāji vairāk iet ārā no filmām nekā padomju laikā. Toreiz bija cita veida un satura filmas, tagad tās ir abstraktākas. Cilvēki negrib pat labas, bet depresīvas filmas skatīties. Mēs esam nomākti - vienalga, jauns vai vecs cilvēks, viņam gribas kaut ko vieglu un gaišu.”
Arsenāls un sniega pika
Kādreizējās Arsenāla direktores Benitas Sarmas reiz izteiktais apgalvojums, ka latviešu skatītājs nav prognozējams, kinoizplatītāju vidū jau sen ir folklorizējies. Tiklīdz tu izdomā, ka skatītājs vislabāk nāks uz kino lietainā laikā, viņš ņem un ignorē pasākumu, bet, ja saulainā laikā piesardzīgi ieliec mazāk seansu, skatītājs ir klāt un prasa, kāpēc nav vēl.
Atceros, kā laikā, kad Eiropas filma kinoteātros ārpus Rīgas jau bija kļuvusi par lielu retumu, kopā ar Benitu reiz devāmies uz kādu Kurzemes pilsētu, lai parādītu skatītājiem Līvas Ulmanes filmu Kristīne – Lavransa meita. Pēc mārketinga aprēķiniem zālei bija jābūt pārpildītai, jo zilganpelēkos vākos ietērptais trīssējumu romāns padomju laikā rotāja vai ikvienu standarta grāmatplauktu, skandināvu literatūra kopumā sabalsojās ar latviešu lasītāja emocionāli atturīgajām izjūtām un dzīves ziņu, Līvas Ulmanes vārds bija pazīstams un iemīļots, piedevām mēs atvedām toreiz vēl neredzēta izmēra krāšņus plakātus un reklāmas materiālus. Rezultāts: labi ja 30 skatītāji, kuri vismaz pēc filmas noskatīšanās jutās tiešām priecīgi gandarīti. Mēģinot izanalizēt neadekvāto reakciju, pēkšņi sapratām idiotiski vienkāršu patiesību: seanss notika dienā, kad kalendārs rādīja kādu no populārākajiem latviešu vīriešu vārdiem un daudzi potenciālie kino skatītāji vakarā gluži vienkārši devās ieēst rasolu un pašceptu torti, apsveicot vīru, dēlu vai kaimiņu...
Benitai Sarmai, kura vēlāk pati nodarbojās ar kino izplatīšanu, pirmais apzinātais kino apmeklējums noticis bērnībā pēc vizītes pie zobārsta – laikam mamma vēlējās pārslēgt bērna uzmanību no nepatīkamā uz patīkamo. Kino narkoze iedarbojās spēcīgi un paliekoši. Benita stāsta: „ Ar tiem gadiem man saistās arī kādas diezgan kaunīgas atmiņas. Šķiet, ka sešdesmito gadu pašas beigas – kaut kādas vēlēšanas, marta sākums, viss sarkanā krāsā, un kinoteātrī rāda Briljanta roku. Kino, protams, gāž riņķī un mūs, bērnus, iekšā nelaiž. Es, lielās netaisnības smacēta, paņemu slapja sniega piku un pāri pūļa galvām laižu galvenā organizatora un iekšānelaidēja virzienā. Pika trāpa onkam pa galvu un nosit viņa pižikmici zemē, pūlis pie kinoteātra durvīm pārsteigumā noelšas vien un mani kā diversantu izvelk plāna vidū. Razborkas ne pa jokam, jo apkaunotais onka ir partijas sekretārs. Mani atpazīst un kaunina līdz bezsamaņai - kā gan tik inteliģentiem un pozitīviem vecākiem varējis izaugt tāds politiskais razbainieks! Godīgi sakot, biju nokaunējusies, arī dusmīga un tomēr iekšēji triumfējoša bez gala.”
Depresijai - nē!
Kinoteātra Rīga radošā direktore Una Meiberga stāsta, ka vislabāk apmeklētās 2008. gada filmas bijušas Maika Lī Laimīgajiem veicas / Happy Go Lucky un Sedrika Klapiša Parīze. Ļoti laba atsaucība ir veco kinohroniku seansiem, Rīgas Kinomuzeja rīkotajam kinolektorijam un atsevišķajiem speciālajiem pasākumiem. Kinoteātra Rīga veiktais pētījums liecina, ka aktīvākais kino gājējs ir 19 – 30 gadus vecs (jauns) cilvēks, kurš kino pārsvarā apmeklē ar draugu vai draudzeni. Starp citu, kino pasaules mārketingā jau sen ir labi zināms fakts - kaut arī uz kino meiteni uzaicina zēns, filmu gandrīz vienmēr izvēlas sieviešu dzimuma pārstāve. Ne jau velti tieši sieviešu žurnāli ir trāpīga kino reklāmas iespēja.
Kādēļ cilvēki vispār nāk uz kino? – jautāju Unai. „Ilūziju dēļ. Kino ir efektīvs un ātrs veids, kā noticēt ilūzijām. Tā ir klasiska iespēja dzīvot citu cilvēku dzīvi un nokļūt paralēlā realitātē. Vislielākā daļa grib atpūsties un izklaidēties. Gribētos gan arvien palielināt to skatītāju skaitu, kurus interesē paskatīties un padomāt. Vienu mūsu kinoteātra repertuāra politikas tendenci precīzi raksturo Kinomuzeja sauklis: Tas, ko tu nedrīksti nezināt. Mēs būtu laimīgi, ja izdotos īstenot vairāk ieceru, ko liedz dažādi apstākļi. Pagaidām ir tā: cik krāsu ir, no tām arī uzjauc.”
Arī kinoteātrī K.Suns pamatskatītāji ir studenti. „Uz mūsu kino nenāk nosist laiku. Pie mums nāk uz konkrētu filmu, nevis uz kino vispār – uz to iet Forum Cinemas auditorija”, rezumē Juris Zviedris.
Pēc kādiem kritērijiem skatītāji izvēlas filmas – rosinu Dairu Āboliņu rast atbildi uz šādu jautājumu. „Tas ir atkarīgs no tā, kas notiek uz ielas. Kā mēs dzīvojam šai brīdī, tā mēs arī daudz ko izvēlamies. Publicitātei ir nozīme, arī negatīvajai. Kad veidoju raidījumu Zootrops, mēs pētījām situāciju, kas notiek, ja spilgti un interesanti vērtētāji – skatītāji un arī kritiķi - argumentēti apgalvo, ka šī filma viņiem neder. Izrādās, tādējādi viņi ļoti piesaista auditoriju, jo skatītāji grib to pārbaudīt. Publicitāte ar plusa zīmi ne vienmēr nostrādā – ko tas dod, ja Rietuma, Naumanis vai Āboliņa paziņo, ka filma ir laba? Nemaz nav tik daudz cilvēku, kuri domā, ka mums ar Ditu vai Naumani ir tā labākā gaume pasaulē - ja kritiķis ieliek piecas acis, publika sāk kļūt uzmanīga. Ir nozīme arī tam, ja filmai ir pievienotā vērtība – papildus reklāmas vai izklaides materiāls, konkursa jautājumi u.c.”
Rīgas auditorijai piemīt arī snobiskā nots – filmu, uz kuras pāris seansiem festivālā Arsenāls vai Baltijas pērle nav iespējams dabūt biļetes, rāda kinoteātrī pāris nedēļas pēc tam, bet skatītāju tai vairs nav!
Gan kinoteātra „Rīga”, gan „K-suņa” pēdējo gadu pieredze uzrāda vispārējo tendenci – cilvēki negrib redzēt depresīvas filmas par mūsu realitāti. Arī labas filmas? – jautāju Dairai Āboliņai. „Arī pat ļoti labas. Viņi negrib sevi pa īstam sāpināt filmas laikā. Raudāt par skaisto, par nesasniedzamo laimi, par nesatikto princi – tas ir OK. Bet, ja ir runa par kādu ļoti būtisku sociālu problēmu, visbiežāk skatītāji to negrib. Vai tad mēs nezinām, kas ir lielās depresijas žanri? Melodrāmas, mūzikli, komēdijas - lūdzu! Tas ir tas, ko cilvēkam šobrīd vajag; starp citu, to vajag arī man, jebkuram šobrīd. Jo pēc tam, kad tu esi dzīvē tai šļurai izgājis cauri savas 8 vai 10 stundas, cīnījies ar to, ko mums sociālā ikdiena bieži vien piedāvā, skaidrs, ka tev ir jābūt īpašam iemeslam un motivācijai, lai tu gribētu tajā visā atgriezties vēlreiz - jau par naudu kā mākslas faktā.”
Kašķīgie un izklaidīgie
Skatītāji mēdz būt arī izklaidīgi – visbiežāk kinoteātrī tiek aizmirsti cimdi, šalles, lietussargi, mapes, mācību darbi, atslēgas, reizumis arī maki un mobilie telefoni. Meitenes zaudē auskarus un gredzenus, kinoteātrī Rīga pēc kāda smalka lūgtās publikas seansa reiz zālē tika atrasta pat... apakšveļa. Dažreiz atgadās arī pretējais process – K.Sunī kā savdabīgus suvenīrus skatītāji līdzi aiznesuši kājslauķus, telefonu, afišas un pat divus kaktusus.
Kašķīgi skatītāji vairojas pilnmēness laikā – tas ir Aīdas Zviedres novērojums. Tad nu kinoteātra saimniekiem nākas uzklausīt dažādus padomus: ko rādīt, kā rādīt, kad rādīt un vai vispār rādīt. Reiz kāds saniknots vīrietis pāris dienu laikā pat divas reizes niknā balsī vērsies kasē ar sašutuma pilnu pārmetumu, kādēļ kinoteātra nosaukums ir K.Suns - to viņš uztvēris kā personisku aizvainojumu.
Abu kinoteātru darbinieki atzīst - lai cik skumji tas būtu, lielākie kašķa meklētāji ir latviskā publikas daļa. Krievu skatītāji ir pieklājīgāki, ja nu vien retu reizi seansā ieklīst vecākas sievietes, kuras atjaunotajā brīvvalstī nav apmeklējušas kinoteātri un ir ļoti pārsteigtas, ka filma nav dublēta krievu valodā. Dace Alksne uzskata, ka piekasīgā skatītāja uzvedībā parasti nav vainojama ne filma, ne personāls, bet paša cilvēka raksturs, kuram uzbrukums un dusmu novadīšana uz citiem sagādā savdabīgu baudu.
Pret bezmaksas seansiem, pēc kuriem tik ļoti kāro skatītājs, kinoteātri izturas visai rezervēti, jo pieredze liecina, ka zaudējumu vairāk nekā ieguvumu. Kinogalerijas laikos audzinātāju nepieskatīti bērni Ziemassvētku bezmaksas seansā pat iemanījušies sadīrāt zāles krēslus.
Juris Zviedris atceras, kā savulaik Gētes institūta direktors organizējis regulāras bezmaksas filmu skates, ko noslēdza kopīgs galds ar kafiju, lašmaizēm un šampanieti. Inteliģentie skatītāji kautrējušies pēc filmas baudīt cienastu, bet daži eksemplāri ieradušies tikai šī mielasta dēļ un pēc piecām izdzertām krūzītēm atļāvušies skaļi protestēt, ka kafija jau beigusies, bēruši cukuru un stūķējuši lašmaizītes speciāli līdzpaņemtajos traukos... Tā gan lielākoties ir tā profesionālā publisko pasākumu liekēžu daļa, kura iemanās bez ielūguma iespraukties arī citu nozaru vissmalkākajās pieņemšanās un rautos.
Bērns zem krēsla
Pavisam atšķirīga ir bērnu auditorija. Režisors Armands Zvirbulis vairākas reizes noskatījies savus Mazos laupītājus reizē ar mazajiem kino gājējiem un secina, ka bērns kā skatītājs ir ļoti interesants un līdz galam nesaprotams. „Bērns reaģē uz kaut kādu izteikti komisku, primitīvu situāciju – kāds paklūp, kāds kaut kur iekrīt vai iesēžas. Tad, protams, ir lieli smiekli zālē, bet man jāpārdomā, vai tas ir tas, ko esmu gribējis. No otras puses, laikam šīs primitīvās lietas ir tās , bez kuru klātbūtnes skatīšanās prieks bērnam būtu mazāks - gegi uztur bērna reakciju un filmas laikā veidojas līdzsvars. Absolūti interesanta un nesaprotama ir bērnu baiļu sajūta, skatoties filmu - kurā brīdī tā parādās, cik tā ir spēcīga un kādas ir šīs emocijas? Cik bērnu, tik reakciju. Kad es pirmo reizi sēdēju bērnu auditorijā, tad epizodē, kur smieklīgi muļķīgās miskastes braukā pa banku, viena maza meitenīte palīda zem sola ar tekstu: „Mammīt, man bail!”. Nezinu, kāpēc - varbūt, pateicoties Mārtiņa Brauna mūzikai...
Tas ir liels brīnums, kā bērni skatās kino. Bērnu auditorija nemelo. Pieaugušo auditorijai ir ierasts atturēties no emocijām, bet bērni tās pauž neviltoti. Varbūt tas klusais un sirsnīgais pieaugušo smaids zālē, kur sēž arī režisors, izsaka mazāk, nekā tie skaļie bērnu smiekli.”
Mazo laupītāju preses seansā pārliecinājos, ka mīts par latviešu bērnu kautrīgumu vairs nav dzīvotspējīgs – kad radās iespēja uzdot jautājumus filmas veidotājiem un mazajiem aktieriem, skatītāji stāvēja garā rindā, lai celtu priekšā savus brīžiem traki interesantos jautājumus. Bērni pēc filmas noskatīšanās gribēja zināt, vai mēsli, kuros iekrita bankas apsargi, bija īsti, kur pēc filmēšanas palika peles, vai galveno lomu atveidotāji strīdējās savā starpā, vai pistole bija īsta, vai banka bija ļoti liela, vai bija gŗūti paelpot miskastē un vai filmēties ir grūti. Uz šo jautājumu Luīzes lomas atveidotāja Zane Leimane nopūtās un svarīgi atbildēja: „Visi darbi dzīvē ir grūti”.
Ideālais skatītājs
Daira Āboliņa kinoteātra Rīga nākotni saredz šādi: „Varbūt kinoteātrī varētu būt cerības un izredzes iegūt skatītāju, kuru varētu reāli saukt par KINO-TEĀTRA skatītāju - viņš daudz lielākā mērā noskaņojas uz sadarbību ar to, kas ir uz ekrāna; uz kino pārdzīvojumu, kurš nevis tikai dod, bet arī vienlaicīgi kaut ko no tevis prasa. Ideāla situācija būtu tāda, ka skatītājs nāk uz kino nevis kopā ar lielu, paviršu baru, bet ar domubiedru grupu, jeb arī atnāk viens pats un šo domubiedru grupu šeit sastop.”
90. gados viesojos Vīnes Kino muzejā, kura dibinātājs un toreizējais direktors Pēters Konlēners bija izveidojis, viņaprāt, visideālāko kino zāli ideālajam kino skatītājam. Nekādu ērtību un nekā lieka, kas varētu novērst skatītāju uzmanību no ekrāna. Melns ekrāna priekškars, melni katedras tipa cieti koka soli, uz kuriem iespējams sēdēt tikai ar pavisam taisnu muguru, un neliela, vajadzības gadījumā blāvi apgaismota maliņa, kur nolikt papīru piezīmēm. Tukšas sienas un slāpēts apgaismojums. Ja pirms seansa ar ilgām atcerējos citu kinoteātru mīkstos zvilņus, tad filmas laikā izjutu neparastu koncentrēšanās spēju, izbaudīju īstu ekrāna maģiju un sapratu, kāda gudrība un kino mīlestība slēpjas šai askēzē.
Rūdītiem skatītājiem sagādā prieku iedziļināties arī filmas nepilnībās. Venēcijas kinofestivāla laikā, piemēram, notiek arī kāda atraktīva publikas uzmanības pārbaude – netālu no galvenās notikuma norises vietas piestiprināts liels dēlis, kur katrs var piespraust informāciju par filmās pamanītām kļūdām. Mikrofons kadrā un modernas mašīnas gadsimta sākuma darbības fonā ir pierastas lietas, bet bieži acīgā publika atradusi neloģismus vai paviršības arī scenārijā vai varoņu profesionālajā uzvedībā. Piemēram, - ārsts pirms operācijas nomazgā rokas un pēc tam aizgriež krānu (sterilitātes dēļ to ir kategoriski aizliegts darīt). Festivāla viesi ar to parasti nenodarbojas, bet rūdītais itāļu skatītājs ar lielu prieku meklē utis kino kažokā.
Aīda un Juris smejoties par ideālo skatītāju sauc to, kurš bieži nāk uz kino. Protams, ka vismīļākais ir tas skatītājs, kurš māk novērtēt gan filmas, gan to darbu , ko filmu izrādīšanā iegulda kinoteātra darbinieki. Tas ir liels gandarījums, ja cilvēki pateicas par seansu un dalās iespaidos par filmu. Tā, piemēram, bija pēc Zāras Leanderes filmu skatēm, uz kurām nāca sapucējušās sirmas kundzītes, lai atsauktu atmiņā savu jaunību. Viņas kinoteātrim bija ļoti pateicīgas par šo iespēju un kā dāvanu nesa senas fotogrāfijas un žurnālus.
Vai ir iespējams apvienot vienā veselumā zem nosaukuma „skatītājs” gan vidējo statistisko pilsoni, kurš grib kinoteātra tumsā atslēgties no ikdienas spriedzes, gan intelektuāli, kurš ir ar mieru paciest izcilā kino valodā izstrādāta sižeta smagumu, gan aktīvu kino formu gaidošu jaunieti un savas jaunības dienu kino burvības atcerē iegrimušu pensionāru? Jā, var – rezumē Daira Āboliņa. „Tā ir festivālu auditorija, kurā var satikties šīs dažādās grupas – arī tā, kurai ir sajūta, ka ikdienas repertuārs ir kļuvis par kinogājēja rutīnu, un kura meklē uzmundrinājumu. Kino ir komunikācija, un man šķiet, ka cilvēks ļoti slikti jūtas, ja viņš zālē ir viens pats. Kino skatīšanās ir savstarpēja komunikācija zālei ar ekrānu, tāda savstarpēja vienošanās – mēs smejamies kopā jeb jūs smejaties, bet mēs, lūk, tur viena rinda, nesmejamies. Protams, ideāla ir tāda auditorija, kura lūkotos uz kino kā uz sastapšanos ar mākslas veidu. Tā auditorija, kura meklē attiecības ar to, kas ir moderns un jauns, kas grib zināt, uz kurieni vispār iet kino un ko tas piedāvā, kā ar tevi runā, vai tu saproti šo valodu un gribi to atšifrēt. Dažādie skatītāji festivāla auditorijā var satikties, var sajaukties, un kaut kas tad var arī mainīties pašā kinoskatītāja demogrāfijā.”
Mēs visi savu reizi kļūstam par ideālajiem skatītājiem un apzināti ļaujam sevi mānīt – ir tomēr tik saldi ļauties lielajai kino ilūzijai, kaut labi zinām, ka mūsu emocijas tiek panāktas, izmantojot mūžvecus trikus. Kā raksta Karels Čapeks: „Varonis uz ekrāna nevar tāpat vien atcerēties savu sirdspuķīti; viņam vajag ar drebošiem pirkstiem paņemt papirosu, strauji piecelties un pieiet pie loga. Tāpat filmā neder vienkāršs apgalvojums, ka galvenās varones sirds ir salauzta; nē, viņai gausi jāsoļo pa rudenīgu parku, kur vējš met krītošas lapas te uz vientuļo taku, te uz Amora statuju”. Un tumšajā kino zālē mūs, skatītājus, ciešām saitēm vieno šis labprātīgi pieņemtais apmāns, ko kinematogrāfa ābeci pārzinoši režisori un producenti nebeidz mums ar dāsnu roku dāvināt.
