The Book Of Eli
14.02.2010
Sākumā filma iepazīstina ar pīšļu pasauli – tie krīt no gaisa kā sniegs un jau vismaz 30 gadus pārklājuši visu postapokaliptisko Ameriku, bet pa tiem droši savu ceļu uz rietumiem veic jaunais (pirmais) pravietis Īlaija. Protams, viņa misionārisms nav nejaušība ne sižeta, ne alūziju ziņā, jo viņam pieder kāda svēto rakstu grāmata, kas piešķir viņam spēku, iedrošina pirms miega un mierina sāpes tumsā. Patiesībā vēlāk izrādīsies, ka tā ļoti labi lasāma arī pilnīgā tumsā, un tā nu jau ir filmas pārsteiguma rozīnīte, kuru neatklāšu sīkāk. Pārdabiskuma pamatā nav nekādas jaunākās vai alternatīvās tehnoloģijas, nav arī nekā biomehāniska šajā pasaulē, tamliidziigas lietas ir pretējas tam, kas ar Ameriku esot noticis ilgstošu karu un dieva dusmu rezultātā. Klejošana, izdzīvošana mirušajā pasaulē, ceļa mērķis un pati apokalipses ideja ir jau iepriekš redzēti elementi. No senākām filmām vistuvāk „Īlaijas grāmatai”, šķiet, bijusi 1979. gadā uzņemtā „Mad Max” ar tolaik vēl mazpazīstamo un jauniņo Melu Gibsonu galvenajā lomā: varonis gan ir ar 80. gadiem nozīmīgo modīgo tehnisko pamatu, tomēr, tāpat kā Īlaija, klejo un cīnās ar pāri palikušajiem ļaunajiem cilvēkiem utml. Ar pāri palikušajām cilvēkveidīgajām būtnēm pēdējos gados cīnījās arī Vils Smits filmā „I Am Legend”, varoņi no „28 days later” un „28 weeks later”, zināma cilvēces glābšanas misija bija arī lieliskajā „Children Of Men” un, protams, nesenajā „The Road”. Patiesībā ir pat patīkami, ka „The Road” un „The Book of Eli” skaidri nepasaka, kāpēc Amerika ir nokļuvusi tādā nožēlojamā stāvoklī, jo tad centrā var izvirzīt daudz aktuālākas vispārcilvēcīgas problēmas. Filmas gaitā izbārstītā informācija par dīvainiem kariem un pēkšņo uzplaiksnījumu debesīs ļauj veidot visdažādākās versijas, kuras visas būs īstās. Piemēram, ņemot vērā to, kādu reliģiju pārstāv un burtiskā nozīmē nes sevī Īlaija, minētie pagātnes kari, kad visas Bībeles tika sadedzinātas, liek atcerēties amerikāņu bailes no islāmiskā... Bet Ņūmeksikā filmētās tuksnesīgās ainas, krītošie pīšļi un dūmaka, pati filmas izdedzināti pelēkdzeltenā stilistika liek domāt par mūsdienās uzkrātajiem kodolieročiem. Protams, pateicīga tēma ir arī pēkšņā apokalipse, ar kuru dievs sodīja savus sakāvušos bērnus, lai Īlaija varētu iet savu ceļu uz rietumiem un likt pamatus kam jaunam.
Diezgan organiski filmā apvienoti vairāki žanri un motīvi, kuri vienmēr gaida savu realizāciju kvalitatīvā kino. Galvenokārt, tas ir trillera žanrs, kuru papildina vesterna motīvi: vientuļš un bruņots cīnītājs ienāk pilsētā, kurā valda korumpēts šerifs ar rokaspuišiem, taču pa ceļam vientuļnieks pierāda visiem savas asiņainās cīņas mākslas un ar savu būtni vien paver tuksnešainās apkārtnes iracionālo dabu. Kristīgās, politiskās un rasiskās vienlīdzības funkcijas pilda lieliskais Denzels Vašingtons, kura atveidotais pravietis to vien dara kā pārsteidz (cita melnādainā varoņa Baraka Obamas līnija?). Īlaijas figūra ir īpaši spēcīga ar to, ka tai piemīt ticība, lai gan filmas veidotāji nav iztikuši bez skaidras norādes uz šīs ticības reliģisko piederību, ko, iespējams, multireliģiskās sabiedrības interešu dēļ varēja notušēt ar kādu mazāk spēcīgu un simbolisku, taču visiem pieņemamu parādību. Jebkurā gadījumā ideja ir skaidra – svētie raksti un ticība kā visa sākums, kā spēcīgs ierocis ļaunuma un labo rokās; viss atkarīgs no dievu gribas, filmā šī griba ir diezgan viennozīmīga un noved pie bibliotēkas. Paradoksālā vide, kura arvien mirst un nedomā atdzimt, bet tajā vēl rakņājas daži cilvēki, kas vairs neprot ne lasīt, ne būvēt, un nemaz neizjūt vajadzību to visu apgūt. Kā spēcīgs zinību avots gruvešos uzplaukst ļaunais šerifs Karnegijs (Gerijs Oldmens), kura ļaundara un varaskārā vadoņa grimase ir pārliecinoša savā nervozitātē, alkās un ambīcijās – ne velti viņš attēlots lasām Mussolīni biogrāfiju, lai gan zina, ka vislielāko varu dod svētie raksti. Īlaija un Karnegijs ir vienīgie, kas redz šos rakstus kā galveno sociālās atdzimšanas iespēju.
Fascinējoša šķiet komiksveidīga bravūra un pārdabiskums, Īlaijam cērtot ļaundaru rokas, tāpat arī ļoti efektīga ir kopējā atmosfēra, kas arvien pastiprinās: no sadzīviskas izdzīvošanas pasaules izaug gaisīgas ticības un mērķa noskaņa, tā kļūst arī skatītājam par svarīgu sastāvdaļu, un nav nemaz iedomājams, ka Īlaija varētu nesasniegt mērķi. Spēcīga ir idejiskā filmas puse – balstīta ne tik daudz scenārijā, cik visiem saprotamā reliģiskā stāsta valodā. Iespējams, ka arhetipiskums un kristietības spēcīgā dvesma izdarīja lielu daļu no tā, ko parasti paveic profesionāli scenāristi.
