SLĒGTĀ SALA
28.02.2010
Brīdinājums un ieteikums. Nelasiet pārāk daudz par SLĒGTO SALU, lai nerastos dažāda veida aizdomas filmas skatīšanās laikā.
Neko prātīgāku par šo darbu laikam nevarēšu pateikt...
Filma ir meistarīgi pasniegta šķietamība un mānīšanās. Tieši tāpēc stāsta niansēs iedziļināties neatļaušos, jo baidos netīšām atklāt ko tādu, kas varētu sabojāt skatīšanās prieku. Iztikšu arī bez sajūsmas pilnām frāzēm par Mārtinu Skorsēzi un viņa ieguldījumu kino, par to, kā viņi ar Leo ir viens otru atraduši un sastrādājušies, kā rezultātā radušās nu jau četras lieliskas filmas. Tā visa jau presē un tīklā ir gana daudz. Es pievienojos tam, ka Mārtijs (tā viņu mīlīgi sauc) ir ģeniāls un prot uzņemt lieliskas filmas. Šī nav izņēmums.
Jau sākot ar galvenā varoņa Tedija ierašanos salā un ar draudošo mūziku, baisajiem noslēpumiem, kurus glabā Šatera (SLĒGTĀS) salas „trako nama” mūri, skatītājs tiek turēts nemitīgā un arvien pieaugošā spriedzē. Notikumi ir drūmi, sala ir baisa, Tedija noslēpums ir vēl baisāks...
Filma ir baudāma ne tikai lieliski izstāstītā stāsta dēļ, bet arī uzburtās noskaņas dēļ. Piecdesmito gadu stilistika un detaļas, dramatiskā mūzika, bilde, salas vide un stāsta pavērsieni un negaidītie „šausmeņu” stila momenti ir nostrādāti teicami. SLĒGTĀ SALA ir psiholoģisks trilleris, kurā ik sīkākā stāsta nianse, tehniskā nianse un aktieru meistarība ir līmenī.
Gandrīz nekas, nu vismaz galvenā varoņa kontekstā, šajā filma nav tā, kā sākotnēji šķiet. Ceru, ka ar šo teikumu neesmu radījis spoileri, pat nepasakot neko par sižeta pavērsieniem. Skorsēze liek skatītājam uzdot sev jautājumus un kļūt paranoiskam, aizdomīgam un iejusties galvenā varoņa Tedija ādā. Filmas noslēgums, kad Skorsēze atklāj visas kārtis, ir ģeniāls. Un arī pašās beigās skatītājam dota iespēja pašam to interpretēt.
iesaka
--reklāma--