Dzīvais okeāns
08.04.2010
Zeme ir tikai viena un tā nepieder mums vieniem pašiem.
Gandrīz trīs ceturtdaļas mūsu planētas klāj ūdens, un „Dzīvais okeāns” atklāj noslēpumaino dzīvību tajā. Filmas veidotāji parāda zemūdens radījumu krāšņo, bet arī skarbo eksistenci.
Ļoti patika tas, ka filma nav tikai skaista priecāšanās par zivtiņām, delfīniem un citiem zilo plašumu iedzīvotājiem. Filma ir ne tikai par to, cik skaisti un rožaini viss tur lejā izskatās, bet parāda arī skarbo realitāti, kas sagaida visu šo skaistumu, ja cilvēki nepiedomās par savām darbībām un turpinās piegružot un postīt. Manuprāt, filma ir izdevusies, un izraisīja manī divējādas sajūtas. Tās pirmā daļa ir patiess piedzīvojums. Filmā ir redzamas daudzas neredzētas zemūdens radības un panākta neticama klātbūtnes sajūta, skaties un priecājies. Un brīdī, kad tu tiec apburts ar to visu un sajūsminies par katru, kas kust, tad sākas filmas otrā daļa, kas vairs nešķiet tik burvīga, patiesībā ir diezgan skumja. Neaizmirstams ir skats, kur ronis peld ar cilvēku sadzīves atkritumiem piesārņotā ūdenī un fonā kūp rūpnīcu skursteņi. Un tad parāda kadrus no vēl cilvēka rokas neskartajiem ledāju plašumiem, kur ūdens dzidrs un tīrs un roņu mamma peld ar mazuli..
Filma nav salīdzināma ar skaisto un naivo „Okeāna pasauli”, te ir kas vairāk. Pēc filmas noskatīšanās, gan lielam, gan mazam būs par ko padomāt. Un, kā filmā teica, vēl nav par vēlu glābt planētu un katrs var dot savu mazumiņu, par ko mēs visi tik daudz jau esam dzirdējuši un zinām. Bet nesludināšu te neko par „zaļu dzīvošanu”.
Šī ir ģimenes filma, uz kuru būtu jāņem līdzi arī bērni, lai viņi saprastu, kāpēc nedrīkst to papīriņu nomest... Filmas veidotāji ļoti veiksmīgi un ar īstajiem paņēmieniem panākuši, ka cilvēks aizdomājas: filmas teksti, fakti un skati, tiešām uzrunā. Iesaku visiem.
