Kā pieradināt pūķi?
01.05.2010
Viena no tām multenēm, kas pēc noskatīšanās atstāj tikai labu garastāvokli un apziņu, ka laiks pavadīts jaukā kompānijā. Un viss par spīti tam, ka nekā jauna How to train your Dragon nepiedāvā – cīņas motīvs ir gandrīz arhetipisks, ar varoņiem vairs nav jāidentificējas, jo mēs jau tik bieži esam par tiem tapuši, bet datoranimācija ir kļuvusi par skaistu normu, varbūt ir pat tuvāka par leļļu animāciju, kas savukārt ieved skatītāju reālistiskas faktūras groteskā fantāzijā. Lai gan zināmi elementi datorizētajā bildē spēja pārsteigt ar detaļu precizitāti, tas ir, atbilstību realitātei, piemēram, polipi pie vikingu kuģu bortiem un dzelzs priekšmetu skrambas, tās kopumā nevirzīja sižetu, taču lika apbrīnot mākslinieku „sīkdarbu”. Patīkama bija arī skaidri izjustā pūķa āda un Melnās fūrijas mīmika, kura brīžiem bija izteiktāka par cilvēku vaibstiem, un tas tikai pierāda dzīvnieka spēju just un reflektēt vairāk, nekā cilvēks var iedomāties.
Šķiet, ka šajā aspektā cilvēka un dzīvnieka attiecības arī sasniedz kulmināciju, nekādās sentekziperiskās „pieradināšanas – atbildības” kategorijās neieejot, jo runa ir par cilvēkiem, kuri nespēj tikt galā ar sevi, dzīvniekiem tikai klātesot viņu šaubās un parādot, ka matainie un prāvie vikingi baidās, bet nespēj pārkāpt bailēm pāri. Freids laikam te ieraudzītu kādu psihes aizsardzības mehānismu, kad vienīgā atbilde uz savām bailēm ir naids un vardarbība. Taču skatītājam jāredz tikai pusaugu vikingu – dīvaini, ciema māņticības upuri, kas pats par sevi nevar būt tāds kā citi, jo ir vadoņa dēls. Būdams visa ciema/salas potenciālais glābējs, kas nezin kā radies šajā homogēnajā vidē un nez kāpēc ir bez mātes, Hikaps (diemžēl/par laimi netika tulkots tā, kā angliski izklausās – Žaga(?)) arī ziedo daļu no sevis, un tas top par multenes skarbāko punktu, skatītāja atgriešanu realitātē vai tikai netīšu atgādinājumu bērniem, ka visam ir sekas. Šķiet, ka Hikapam kā varas mantiniekam paredzēts arī īpašs iniciācijas rituāls, lai gan ar mitoloģisko slāni multenes veidotāji neaizraujas, vikingi tic tikai bezvārda dieviem un tam, ka Hikaps nes nelaimi, izejot no mājas pūķu kaušanas laikā. Pūķi paši par sevi iemieso visu, kas vien tiem Eiropas ziemeļu tautas mitoloģijās piedēvēts – zaglību, rijību un retāk lidošanas prasmi, tomēr pūķu šarms multenē slēpjas to līdzībā ar jau pazīstamiem mājdzīvnieku tēliem. Bija burvīgi vērot, kā pūķis Melnā fūrija sākumā tik ļoti līdzinās zaglīgam kaķim, tad tajā, protams, bija kaut kas no aktivizētas un laipnas ķirzakas, kas dabā nepastāv, līdz pūķis pavisam droši atgādināja rotaļīgu suni, jājamu zirgu, savukārt pašos pēdējos multenes kadros pūķi līdzinājās cāļiem vai tamlīdzīgiem putniem uz „laktas”. Domāju, ka bērniem šādas līdzības ļoti patiks un, šķiet, tas ir ļoti veiksmīgs veids, kā veidot simpātiskus mitoloģiskus tēlus, turklāt visas tās mājdzīvnieka īpašības kalpo idejai par cilvēku kā sava likteņa (pūķa) saimnieku.
Sākumā bija nedaudz žēl, ka kinoteātrī nevarēs izbaudīt amerikāņu vienmēr tik profesionāli ieskaņotās balsis, starp kurām ir Jay Baruchel (Hikaps), Gerard Butler (tēvs) u.c., taču, noskatoties treileri, likās, ka latviešu balsis nav nemaz sliktākas. Nav gan īsti skaidrs, kas īsti ierunājis latviešu valodas versiju, un nekad nav sanācis ievērtēt tādu pašu krievu dublējumu, taču ir skaidrs, ka „latviešu valodas” Hikaps ir daudz patiesāks ar jauneklīgo, gandrīz tīniski vientiesīgo balsi, nekā ar Džeja Baručela pusīgno, mazemocionālo kurnēšanu. Tāpat arī Hikapa tēvs latviski izklausās pēc īsta spēkavīra, nevis Klūnija vai Gibsona, kā tas asociatīvi izrietēja no treilera. Un tas nav tikai patriotisks žests, jo kopumā, protams, dublāža nav ierasta parādība Latvijas kinoteātros (ak, laimīgie gruzīni!), tāpēc rada disonansi bildes un skaņas uztverē.
Tātad pūķi nav nekas neparasts, bet mēs joprojām pie tiem atgriežamies. Gan jau pie vainas pūķu mītiskā pievilcība, kas tāpat darbojas arī gadījumā ar dinozauriem. Bet varbūt pie vainas mūsu pārliecība, ka mēs visu zinām par pūķiem, kura nemitīgi tiek apdraudēta? Pēc mīlīgiem pūķiem nav tālu jāiet, tikai līdz zviedru folklorai, kurā pūķis vārdā Melnais tārps bijis tik labs un līdis ārā tikai tad, kad zemnieks bļāvis virsū savai sievai (haha, Hikapa tēvam nebija sievas!). Šo pūķi gan varēja iznīcināt, dziļi norokot, un jums jāpiekrīt, ka lidojošie pūķi ir daudz foršāki šajā ziņā.
