Amaya
22.09.2010
Latvijas kino attīstībai kopražojumi ir veselīgi ne tikai finanšu, bet arī mākslinieciskajā ziņā – „Amaya”, kuras vadmotīvs it kā esot austrumu un rietumu jeb mūžīgo pretstatu satikšanās, iemieso arī gluži ikdienišķu pretrunu saplūsmi.
Eiropas pasaulē augušā Pola (varbūt angliskots „Pauls”) parādīšanās Honkongas eksotiskajā vidē ir organiska, jo viņš prot vietējiem saprotamo dialektu un ir diskrēti draudzīgs kā stereotipiskie austrumnieki. Taču Pols reizē ir arī vietējā eksotika un tāpēc kinomatogrāfiski vilinošs tēls, jo izskats liecina par galējo rietumnieciskumu – viņu pat notur par amerikāni. Otra filmas serde, protams, ir japāņu sieviete vārdā Amaya, kuras sejas izteiksme nav iepriecinoša, tomēr filma pavisam neatbilst šai sejas izteiksmei un to no skumjas nopietnības aizas izrauj Amayas komiskais, pastulbais vīrs ar brāli. Cik noprotams, visi tēli ir svešinieki Honkongā, tomēr ir gluži labi iejutušies un katrs turas pie kāda stabila pamata – vai tā būtu vietējo valodas zināšana, neliels kāju masāžas bizness, darbs veļas mazgātavā vai vīrs, kurš strādā veļas mazgātavā un nejaudā salabot čīkstošo riteni. Starp citu, filmā ir daudz acīmredzamu un varbūt pat pārlieku uzbāzīgu (ja ne banālu) simbolu – tas pats ritenis, kas čīkst, pieder sievietei, bet pulkstenis, kuram nav nekādas vainas, ir viņas vīra mīļākais priekšmets. Šķiet, ka abi ir precējušies ar saviem miļākajiem priekšmetiem, nevis viens ar otru. Simboli tiek pasniegti, skatītājs tiem izdomā pielietojumu, bet tvists jeb likteņa ironija nāk ar to pašu, par ko cilvēks ikdienas baidās. Filmas varoņi it kā vairs arī neiedomājas, proti, par prastu cilvēcisku nāvi. It kā banāli, ka satiekas rietumi un austrumu, tomēr beidzot redzams, kā ikdienā „satiekas” šķietami vienāda austrumnieciskuma pakāpes vīrietis ar sievieti (Amayas vīrs ir ķīnietis, viņa pati - japāniete), rietumu pakāpes vīrietis ar sievieti (daudz smalkāks materiāls, kurā nav vietas komiskumam) un visbeidzot, cik paradoksālas sakritības tiek atklātas, kad rietumu vīrietis satiekas ar austrumu sievieti (Pols atklāj Amayai, ka jau ir saticis „viņu” Peru).
„Amaya” ir gandrīz vai tikpat mierīga, lēnīga un prātīga filma kā tās galvenā varone Amaya. Tās arthausīgums iezīmējas brīžos, kad kamera filmē priekšmetus vai kustīgus priekšmetus, kad scenārijs spēlējas ar tukšu runāšanu, mājot uz cilvēku valodas bezjēdzīgumu, bet zemapziņas mazie dīgļi īpaši labi redzami Pola satiktajā Lori(jas) uzvedībā. Jāatzīmē, ka patīkami pārsteidz un neļauj ieslīgt monotonā klausīšanās procesā tieši knapi manāmie Lori(jas) balss "lēcieni" – no iekšējās runas uz monologu, kas veltits Polam u.c.
„Amaya” nav filma, kurā var ieraudzīt latvisko kolorītu saskarsmē ar kaut ko eksotiskāku. Vismaz tas nav virspusēji un daudzi patrioti, šķiet, tāpēc varētu būt vīlušies savās gaidās. Tomēr tas arvien norāda, ka izcelsme ir mazsvarīgs smagums, ja ir liktenis, nāve, mīlestība, cerības u.c. neklasificējami štrunti.
