Machete
01.10.2010
Kamēr rudens bija atnesis Latvijas gardēžiem bagātīgu kinofestivāla „Arsenāls” filmu ražu, izteikti komerciālā kino ritenis turpina griezties un eksportēt savus produktus ne tik izsmalcinātai publikai. Snobu vidē šīs filmas vēl mēdz saukt par obligāto piedevu svaigam popkornam, un šoreiz tā ir amerikāņu režisora Roberta Rodrigesa (Robert Rodriguez) un viņa asistenta Etana Manikisa (Ethan Maniquis) asā „Machete”, kas tik ļoti kutina skatītāju kaklus smieklu lēkmēs. Diemžēl vai par laimi jāatzīst, ka „Mačete” ir viena no tām filmām, kura ir kinematogrāfiski nejēdzīga, taču iemantos miljoniem piekritēju visā pasaulē. Spriežot pēc aplausiem filmas pirmizrādē, arī Latvijā tai ir krietns fanu pulciņš. Daudziem, tajā skaitā arī man, tamlīdzīgas parādības kino šķiet fenomenālas, bet ne apbrīnojamas. Kā kultūras parādība (arī Latvijā) tā tomēr ir pelnījusi savu daļu uzmanības: kas ir „Mačete” un kāpēc tā tik pārsteidzoši labi pļauj (skatītāju ražu, „kāpostu”, kritiķu cukurniedres utt)?
Filmas sižets vērpjas ap kādu bijušo meksikāņu speciālo aģentu vārdā Mačete (Danny Trejo), kuram kādreiz nepaveicās cīņā ar narkobaronu Toresu (Steven Seagal) – viņa ģimene tiek nogalināta, bet pašam izdevies palikt dzīvam un nelegāli imigrēt no Meksikas uz Teksasu. Nav nemaz pārsteigums, ka muskuļotais un rētu izvagotais bezdarbnieks Mačete netīšām iekļūst Teksasas ietekmīgāko cilvēku problēmu un cerību virpulī, proti, viņu iejauc labējo partijas priekšvēlēšanu melos un liek šaut uz senatoru Maklafinu (Robert De Niro), kurš ir radikāli noskaņots pret imigrantiem no Meksikas. No brīža, kad Mačete ar sabojātu šautenes tēmekli ir iekļuvis politiķu lamatās un tiek vajāts par slepkavības mēģinājumu, viņš arī kļūst par ikonu – veiklu un viltīgu meksikāņu nelegāli, kas ir visas amerikāņu neģēļu rases bieds. Un tas it nemaz nav melots – varoņu sistēma ir veidota tik primitīvi, ka praktiski neviens meksikānis nav attēlots noziedzīgāks, zemiskāks un pat nožēlojamāks par amerikāņiem, kuri atļaujas šaut grūtniecēm vēderā, iekārot pašu meitas un mātes, šaudīties baznīcā, bet nespēj skatīties uz nāvi bez kuņģa traucējumiem.
Iespējams, paredzamais sižets nav tas, kā dēļ „Mačetei” rodas fanu pūļi, negribas arī ticēt, ka visiem simpātiska šķiet nemitīgā asiņu plūsma, tāpēc vilinošai noteikti jābūt filmas atmosfērai. R. Rodrigesa iepriekšējie darbi (tādi kā „El Mariachi”, „Desperados”, „Once Upon A Time In Mexico”, „Grindhouse” u.c.) ir apliecinājuši viņa spēju veidot kulta kino, un šo panākumu avots visdrīzāk ir režisora īpašā mīlestība pret 90. gados populāro „mexploitation” filmu žanru, kurš pārsvarā veltīts romantizētajiem meksikāņu mačo/gangsteriem, viņu sakariem ar kriminālo pasauli, sievietēm un naudu. „Mexploitation” ir ASV dzimušo „ekspluatācijas filmu” (exploitation films) paveids meksikāņu kolorīta kinoindustrijas mērcē. Lai saprastu, kādas ir „ekspluatācijas filmu” žanra īpatnības, jāatceras, ka kino nereti tiek taisīts tikai un vienīgi komerciālos nolūkos, proti, lai ar to nopelnītu pēc iespējas vairāk. Protams, šāds kino tika uzņemts dažās nedēļās, parasti ar ļoti mazu budžetu, bet ar uzņēmīga režisora un spēcīga marketinga palīdzību. Mākslas kategorijas šādos gadījumos ir otršķirīgas vai arī to nav vispār, jo filmas veidotāji orientējas uz skatītāja vēlmēm un kinematogrāfisko modi. Tā, piemēram, 60. gados populāras ir gotiskās šausmu filmas, 70. gados – filmas par kanibāliem, džungļiem, cīņu mākslām, 80. un 90. gados – militārās spriedzes, citplanētiešu vai pēcapokaliptiskas filmas. Paradoksāli, ka, laikam ejot, spilgtākie „ekspluatācijas kino” paraugi, ar 20.gs. vidus kinokritiķu vārdiem runājot, no kategorijas „miskastes filmas” (trash films) bija kļuvušas par kulta precēm.
Lai gan „Mačete” nav un nevar vairs būt „mexploitation” filma, tajā ir spēcīgi jūtama šī žanra esence tās populārākajā izpildījumā – noziedzīgā, bet visnotaļ simpātiskā „sliktā meksikāņa” sadursme ar likumiem, sievietēm, naudu un pat cīņa par savu nacionālo būtību. Filma nav gluži lēta un primitīva, tāpēc to var saukt gan par parodiju, jo komiskie akcenti ir izlikti diezgan groteski, gan par klasikas un kulta stilizāciju, gan par „mexploitation” žanra atdzimšanu jaunās vēsmās un modernā apvienojumā ar „girls with guns” motīvu.
Ja Holivudas spriedzes filmas dažreiz patīkami pārsteidz, tad noteikti ar savu spēju pievērst uzmanību aktuālām politiskām un sociālām problēmām, un Rodrigess ir labi jutis, ka viņa „ekspluatācijas filmas” modīgais akcents slēpjas nelegālo imigrantu problēmā. Risinājumu sasāpējušajam jautājumam filma, protams, nepiedāvā, arvien vairāk koncentrējoties uz apnicīgu asiņaino „tīro darbību”, tomēr vismaz viena „Mačetes” aina ne bez R. Rodrigesa talanta palīdzības uzskatāmi attēlo meksikāņu un amerikāņu attiecību būtību: meksikāņu mācītāju sit krustā par nepakļaušanos. Šķiet, ka Rodrigess Mačetes varonī iekodējis arī daļu no sevis – viņš taču pats ir zināmā mērā „mexploitation” žanra imigrants ASV kino industrijā, turklāt ir gatavs sagraizīt dažus no amerikāņu svētumiem: gandrīz vai meksikāņu ģimenes un radu tradīciju vārdā par galveno varoni padarījis iepriekš maz zināmo 66 gadus veco brālēnu Deniju Trejo, kamēr tādas ASV zvaigznes kā Roberts De Niro un Stīvens Sigals ieguvuši otrā plāna lomas.
Bet, par spīti nebeidzamajai cilvēku graizīšanai, filma neļauj izjust pilnu atriebes katarsi. Mačete, lietota karos un militāros konfliktos kā ierocis, kļuvusi par pretošanās simbolu daudzās tropiskās zemēs, tomēr R. Rodrigesa „Mačete” tāda nav. Režisors nepretojas valstij un industrijai, ar kuru ir tik cieši saistīts, jo bez tiem viņa ierocis un varoņi diez vai vispār varētu griezt (skatītāju ražu, „kāpostu”, kritiķu cukurniedres, amerikāņus utt).
