Ģimenes lietas
05.10.2010
„Ģimenes lietas” satricinājušas ne tikai Latvijas kino industriju ar svaigām dvesmām, bet arī sabiedrību ar ļoti jutīgu tēmu. Kaut gan filma tiek reklamēta un pasniegta, kā stāsts par incestu- brāļa un māsas mīlestību, tas ir tikai fons, lai šokētu un ieinteresētu skatītāju. Patiesībā šīs filma uzrunā un koncentrējas pavisam uz ko citu.
„Ģimenes lietas” stāsta par Zandas un viņas divu bērnu skarbo dzīvi „kādā dieva aizmirstā Kurzemes ciematā”, bet brāļa jeb civilvīra ietekme uz notiekošo ir attālināta, jo gandrīz visas filmas laikā viņš atrodas cietumā. Zanda ir bezdarbniece, tāpēc apstākļi mājās ir gaužām bēdīgi- izgulētas gultas, vecas segas un netīrība. Kaut gan dzīves apstākļi nav tie labākie, bērni nav aizmirsti un ir aprūpēti. Zanda māca bērniem alfabētu, viņi vienmēr ir apģērbti un iespēju robežās tiek palutināti arī ar kādu našķi. Katrā ziņā pēc filmā redzētā nevarētu teikt, ka Zanda ir slikta māte. Problēmas rada visapkārt valdošā bezdarbība un alkoholisms. Zandai ir divi pielūdzēji, kuri neslēpj savas simpātijas un cenšas visādos veidos izdabāt izredzētajai. Lielākoties šie centieni noved pie glāzītes- čarka drosmei, čarka jautrībai. Būtībā lielākā daļa filmā redzamo cilvēku ir vai nu piedzērušies, vai nu pārdzērušies. Viens no traģikomiskākajiem momentiem ir skats, kā vīrietis brien pa dziņu sniegu pie kaimiņiem ar gaili rokā, jo grib to iemainīt pret diviem mēriņiem, lai uzlāpītos. Šī visa epicentrā ir Zanda, kura nevar izlemt, ko iesākt ar savu dzīvi un kā izbēgt no šī visa, jo neviens aiz laba prāta tādu dzīvi neizvēlas. Par spīti tam, ka tuvējā ciematā Zandai tiek piešķirts atsevišķs dzīvoklis, viņa tomēr atgriežas mājās. Pieradums, psiholoģiskā atkarība, bailes no vientulības vai iespējamās brāļa atriebības pēc iznākšanas no cietuma...? Tāpat kā lielākajai daļai filmas varoņu Zandai nav kur citur iet un neviens viņu nekur negaida. Zanda ir viena, bet viņai jācīnās par trijiem.
A.Gauja lieliski iefiltrējies Zandas ģimenē neietekmējot notikumus un radot klātbūtnes efektu. Jāuzslavē arī operators A.Grebņevs par specifisko kadrējumu, kurš vislabāk izpaudās filmas sākumā. Varu vien apbrīnot režisora un operatora neitralitāti tik smagās, nepatīkamās un dažbrīd pat dzīvībai bīstamās situācijās. Ja noņemam incesta faktu, tad šādus stāstus mēs varam redzēt gan katrā mazā ciematā, gan lielpilsētā.
Manuprāt, šī ir viena no labākajām latviešu dokumentālajām filmām, kura liks paraudzīties uz lietām no malas un liks aizdomāties par to, kas notiek mums apkārt. Dažreiz šādas lietas mēs nevis neredzam, bet vienkārši negribam redzēt.
