Aizbēgt trīs dienās
09.12.2010
Uz ko tu būtu gatavs, ja tava sieva vai draudzene nepatiesi apsūdzēta nonāktu cietumā uz ilgu laiku dēļ iekšlietu un tiesu sistēmas kļūdas? Šis jautājums noteikti jums radīsies, ja noskatīsieties režisora Pola Hegisa (Paul Haggis) filmu “Aizbēgt trīs dienās”.
Uz kino devos, jo gribēju redzēt Raselu Krovu. Pazīstu viņu kā Maksimu “Gladiatorā”, kur viņš bija cīnītāja lomā un uzveica imperatoru, kurš nogalināja viņa ģimeni. Pazīstu viņu arī kā profesoru no “Brīnišķā prāta”, kurā viņš uzvar savas ilūzijas, kas ļauj izglābt ģimenes dzīvi.
Arī “Aizbēgt trīs dienās” ir saistītas ar ģimeni, pat vairāk nekā divas iepriekšminētās lentes. Tā tiešām ir filma par ģimeni – kas notiek, ja tās struktūru, kura balstās uz patiesām attiecībām, ietekmē ārējais faktors – apsūdzība Džona sievai Lorai (Elizabeth Banks) par slepkavību, kura viņa nav veikusi. Pēc galasprieduma advokāts arī neko sakarīgu nevar piedāvāt un tiesu sistēmas paražas vēl pie tam uzliek papildu šķēršļus, jo Augstākajā tiesā ilgus gadus nav skatītas apelācijas par slepkavību lietām. Realitāte ir skarba.
Pirms došanās uz filmu domāju, ko līdzīgu esmu redzējis par cietumu tēmu – pirmā, kas nāca prātā bija “Bēgšana no Šoušenkas” (starp citu imdb.com atzīta par labāko filmu pēc portāla lietotāju domām). Īsi: stāsts par Endiju, kurš ir notiesāts par sievas slepkavību, kuru viņš nav veicis, parāda gan postu, bet pāri visam cilvēka spēku pastāvēt un nepadoties.
“Aizbēgt trīs dienās” rāda situāciju kādā ir notiesātā tuvinieks. Rasels Krovs šo filmu iznes – viņš ir atbilstošs tēls gādīgam ģimenes tēvam, kurš pēc sievas nonākšanas cietumā palicis viens ar dēlu. Tāpat kā Endijs no Šoušenkas, Džons no Pitsburgas negrasās samierināties ar situāciju un parāda, ko nozīmē būt kopumā psiholoģiski stipram un sasniegt rezultātu.
Divas trešdaļas no filmas ir Džona gatavošanās. Laikmetā, kad virzību nosaka viedokļu līderi un eksperti arī Džons tādu atrod – cilvēku, kas no cietuma izbēdzis vairākas reizes. Džons sagatavojas un izdara neskaitāmas lietas, lai pēc tam, mums, skatītājiem, būtu bauda skatīties bēgšanu.
Filma parāda, ka tiesu sistēmas kļūda ģenerē postu. Džons meklē un atrod jaunas pases, kā arī veic uzbrukumu narkotiku ražotājiem, lai iegūtu naudu – no filmas veidotāju puses tas irneliels, izkropļots robinhudisms. Šeit parādās jautājums par robežām, kuras filmas galvenais varonis ir gatavs pārkāpt.
Trešā filmas daļā ir priekš skatīšanās un spriedzes aizraujošākā – tā ir izlaušanās. Džons liek pretspēku labi ieļļotai sistēmai, kuras varas izpausmes ir rokudzelži uz Loras kājām, kā arī bākuguņu skaņas un gaismas. Šo sistēmu iemieso izmeklētājs, kurš vajāšanas laikā pašapmierināti izbauda savu darbu, ziņojot pa rāciju un liekot bloķēt visus iespējamos transporta mezglus Pitsburgā. Otrā pusē ir mīlošs tēvs un vīrs, kurš nespēs gaidīt divdesmit gadus, līdz sievu izlaidīs no cietuma.
Filmā pasmaidīt liek Productplacement – lielāko filmas daļu Džons brauc ar hibrīdauto “Toyota Prius”, bet bēgšanu veic ar “Chevrolet Tacuma” un vēl bēgšanas vidū iejūk starp Pitsburgas “Pingvīnu” faniem” - nez, kurš hokejists mūsu varoņiem patīk labāk – Jevgēņijs Malkins vai Sidnijs Krosbijs? Un vēl arī iPhone ir Džonam.
Gala secinājumi: nopietna filma, kura liek runāt par vērtībām, robežām un portretē varas lēmumu ietekmi uz normālu vidusšķiras pāri. Filmas norises vietas ir pilsēta, ielas, cietuma apmeklētāju pieņemšanas telpas – robusta, bet atbilstoša vide. “Bēgšana no Šoušenkas” (Esmu redzējis vairākas reizes) - tomēr uzrunā dziļāk, bet “Aizbēgt trīs dienās” arī ir laba variācija par tēmu – derēs pārdomām.
Vērtējums: 8/10
