Harijs Poters un Nāves dāvesti: 2.daļa
13.07.2011
Raksts sadarbībā ar KinoKults.lv
Vēlreiz citējot “The Matrix Revolutions” plakātu – everything that has a beginning has an end, un ta arī Potteriādes pēdējā daļa ir klāt, kādam kā atvieglojums, bet vairākumam tomēr par nožēlu. Vai beigas ir gana iespaidīgas, vai arī visu pulveri paspēja izšaut pa ceļam – par to zemāk.
Neizbēgamā filozofiskā atkāpe – globāli “Harry Potter” nenoliedzami ir fenomens, bet, pat skatoties uz to atsevišķi tikai kā uz filmu ciklu, tāpat nebeidz pārsteigt tas, cik ļoti filmu veidotājiem ir izdevies saglabāt gan uzticību pirmavotam, gan arī filmu kvalitāti. Protams, katram ir savas iecienītakās daļas, un, objektīvi skatoties, pirmās divas (Kolambusa režisētās) ir bērnišķīgākas par pārējām, bet tai pat laikā tas ir tikai un vienīgi sekojot pirmavotam – kurš ir pirmām kārtam par pieaugšanu un ar to saistītiem emocionālajiem pārdzīvojumiem, un tikai pēc tam par burvjiem un visu pārējo.
Un, bez jokiem, tieši “Harry Potter” ir pēdējās desmitgades spilgtākais, ja ne definējošais filmu cikls (kas tad vēl? “Fast & Furious”? “Zāģis”??), un noteikti mūslaiku “Star Wars” analogs jaunākajai paaudzei – kurai bija tā laime izaugt kopā ar filmu varoņiem, un kuri veiksmīgi izvairījās no savas “prīkvelu triloģijas” (lai gan, zinot mūsdienu producentu alkatību – viņiem viss vēl priekšā). Tieši tādēļ šī pēdējā filma no sērijas, kurai filmu skaits jau iepriekš bija noteikts (nepiekasīsimies konkrētam skaitlim), ir tik zīmīga – kā sava veida ēras nobeigums.
Tādēļ, būtībā, filmas autori varēja mierīgi ieslēgt autopilotu, un atkorķēt aliņus – jautājums vairs nebija, vai pēdējā filma būs veiksmīga, bet gan – cik ļoti? Tādēļ vēl jo vairāk fascinē tas, ka tie nepaslinkoja, nenohaltūrēja pēdējos metrus, bet gan atstrādāja pēc pilnas programmas, sniedzot vienu no labākajiem, ja ne vislabāko, sniegumu visa filmu cikla ietvaros. Es šaubos, vai tiešām šajā brīdī vēl nepieciešams izplūst par sižetu, notikumiem, aktieriem un to lomām, tapēc būšu ļoti lakonisks – manuprāt, mums ļoti paveicās, ka pēdējo daļu tomēr nolēma sadalīt uz pusēm. Jo, ja nebūtu nesteidzīgi smagnējās “Part 1″, mēs līdz galam nenovērtētu straujo, dinamisko un tai pat laikā emocionālo, aizkustinošo un visādi citādi lielisko “Part 2″.
Atmetot manas personīgās antipātijas pret Deivida Jeitsa režisētajām Potteriādes daļām, man jāatzīst, ka vienu viņš ir ielāgojis – pēcgaršu nosaka nobeigums, tapēc jābeidz ir ar blīkšķi. Ar to es viņu arī apsveicu – tagad atkal esam draugi.
