Pērtiķu planētas sākotne
05.08.2011
Raksts sadarbībā ar KinoKults.lv
Ideja par to, ka mūsu bioloģiskie senči (pēc Darvina teorijas) kādu dienu varētu sacelties pret mums un pārņemt varu pār pasauli, acīmredzot, tiešām ir tik fascinējoša, ka Holivuda nespēj rimties ražot aizvien jaunus briesmu stāstus par tēmu – kinoteātros jau septītā (neskaitot TV seriālus) “Planet of the Apes” filma, šoreiz par to, kā viss sākās (vai drīzāk – beidzās), jeb “Rise of the Planet of the Apes”!
Vairs pat nekādu alegoriju (kas bija oriģinālā Pjēra Bula novele), viss ir tik tieši, cik vien iespējams – ja iepriekšējās daļas mums piedāvāja post-apokaliptisku pasauli ar pērtiķiem bruņās un cilvēkiem ķēdēs, atstājot treknu jautājuma zīmi virs tā, kā tad nonācām līdz šādam stāvoklim, tad jaunā filma piedāvā iespējamo variāciju kā reizi pār šo līdz šim neskaidro posmu. Un atkal, kas nebūs pārsteigums (vēl jo mazāks tiem, kas redzēja kaut vienu filmas treileri), mēs paši vien pie visa esam vainīgi – kas sākās kā nevainīgs eksperiments cīņā pret Alcheimera slimību rezultējās ar ģenētiski pārsmadzeņotu pērtiķi Cēzaru. Pāris klišejiskie Holivudas uzraugi-sadisti, un Cēzars jau ceļ dumpi… ehh, ja vien zinātnieki būtu redzējuši “Deep Blue Sea”, viss varēja beigties pavisam savādāk.
Droši vien galvenais, kas būtu jāzina par jauno pērtiķfilmu, ir tas, ka ar iepriekšējām daļām tai ir visai mazs sakars – varbūt tikai sižetiski, jo post-apokaliptiska sci-fi vietā mums tiek piedāvāta visai standartizēta Holivudas “dzīvniekfilma” par pērtiķu tēmu (“Congo”, “Mighty Joe Young”), ar visām šīm žanra klišejām (jaukie saimnieki, sadistiskie zinātnieki utml.), bet visai kvalitatīvu izpildījumu. Tieši pēdējais arī izceļ filmu, vai, drīzāk, glābj to pamatotām skatītāju dusmām, kuras tikai spēcinās visai aplamais nosaukums – daudz atbilstošāko “Rise of the Apes” vai “Caesar” vietā mums uzsver Pērtiķu Planētu, kuras filmā īsti nav. Un, diemžēl, filmas autori līdz galam neizmantoja tiem doto iespēju (cilvēku interesi par pērtiķu tēmu un “kas būtu ja būtu?”) riskēt un piedāvāt mums savādākus un varbūt pat skarbākus (atceramies kaut vai Hestonu un “Ah, damn you! God damn you all to hell”) sižeta pavērsienus – neskatoties uz savu paredzamo nobeigumu, pat filma par cilvēku civilizācijas galu neatkāpjas no visiem zināmā Holivudas vasaras popkornkino šablona.
Apzināti (šeit un turpmāk) izvairīšos no aktierspēles raksturojuma līdzīgās filmās, jo ir skaidrs, ka visnotaļ atzītie aktieri Franko, Litgovs un Brajens Kokss (un pat Drako Malfojs no Potterfilmām) nefilmējās “sulīgas” lomas dēļ, sapņojot par slavu, atzinību un balvām. Tie ir, tēlo pārliecinoši, un ar to viss arī pateikts. Pavisam cita lieta ir Endijs Serkiss un WETA digitālo specefektu guru radītie pērtiķi. Ja pavisam godīgi, tad efekti tiešām ir sasnieguši kaut kādu neiedomājamu līmeni, kad faktu, ka pērtiķi ir “uzzīmēti”, aizmirsti piecas minūtes pēc filmas sākuma – bet uzņemšanā dzīvi pērtiķi netika izmantoti vispār! Mīmika, animācija un centrālā varoņa “aktierspēle” ir līdz šim vēl neredzētos augstumos – viens no nākamā gada specefektu Oskara kandidātiem ir zināms jau tagad.
Rezumējot – interesanta un varbūt pat negaidīta variācija par “Planet of the Apes” tēmu, kura līdz galam neizmanto sev sniegto potenciālu, bet, kā man liekas, pat vairāk varētu patikt tiem, kuriem iepriekšējās daļas likās kā sieraina fantastika ar muļķīgu ideju un aktieriem pērtiķu maskās. Kā jau minēju – šī ir pavisam cita tipa filma.
